Dzejnieks Rokpelnis atzīst savu sadarbību ar VDK

Dzejnieks Jānis Rokpelnis sadarbojies ar Latvijas PSR Valsts drošības komiteju (VDK), lai gan vienlaikus izjutis naidu pret čekistiem un komunistiem, to laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze" (NRA) atzinis pats dzejnieks.

Pēc Rokpeļņa stāstītā, viņš kopš 1981.gada strādājis laikrakstā "Literatūra un Māksla" galvenā redaktora Jāņa Škapara vadībā. "Mēs bijām stipra komanda. Kad notika Škapara kārtējā vajāšana, bija runas par to, ka avīzē ir pārāk maza partijas organizācija. Škapars iesauca mani kabinetā un teica: "Stājies!" Zemtekstos sapratu, ka tas ir vienīgais veids, kā aktīvi sabiedriski darboties."

Dzejnieks arī laikrakstam atklājis, ka nepieciešamās rekomendācijas ieguvis no tēva drauga, cekas locekļa Arvīda Griguļa, no dzejnieka Imanta Ziedoņa un no paša Škapara.

1985.gadā, kad cekas sekretārs Anatolijs Gorbunovs Škaparu ņēmis nost no amata, daudzi viņu aizstāvējuši. Radošo un preses darbinieku kurators, VDK virsnieks Juris Miļevskis lūdzis dažiem uzrakstīt savu viedokli par to, kāpēc tā tiek aizstāvēts Škapars. "Miļevskis man šķita normāls cilvēks, salīdzinot ar tiem visiem dzelzsbetona purniem, kas mani čekā pratināja tās divas reizes. Vienu dienu - tas bija vasarā - Miļevskis, kuram Preses namā bija istabiņa 18.stāvā, man saka tā: "Klausies, Jānīt, vai tu man nevarētu palīdzēt? Priekšniecība mani lamā, ka nevienu palīgu nevaru dabūt." Es saku: "Kādreiz es tev varētu kaut ko pastāstīt, bet oficiāli gan ne." Viņš turpina: "Nē, oficiāli. Un tas jau nekas nav.""

Rokpelnis NRA apgalvojis, ka tajā laikā vēl nav bijis kristietis, pretējā gadījumā nekas tāds nebūtu noticis, viņš "neslēgtu līgumu ar ļaunumu". "Nu, lūk, Miļevskis iedod man kartīti, uz kuras rakstīts, ka es apsolos neizpaust metodes, ar kādām strādā VDK. Pilnīgi neitrāli, nevis ka es apsolos kaut ko tur ziņot. Apakšā - paraksts. Miļevskis arī piebilst, ka viņš mani nekādi nevar šantažēt, jo viņam pret mani nekā nav."

Rokpelnis nodomājis, kāpēc gan lai neizpētītu metodes, ar kādām strādā VDK, jo tas varētu būt interesanti. "Laikam tas mani arī paķēra - redzēt organizāciju no iekšpuses. Pēc tam es to varētu atmaskojoši aprakstīt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc dažiem mēnešiem tika pasludināta "glasnostj". Varbūt zemapziņā es arī apzinājos, ka jutīšos čekas aizsargāts: tad pāries manas paniskās bailes. Es sarunāju, ka tikšos tikai ar Miļevski, un, ja viņš aizies no šī darba, es neturpināšu sakarus ar čeku.

Vēlāk [dzejnieks un tulkotājs] Uldis Bērziņš man jautāja: tu uzzināji kaut ko par čekas struktūru? Neko es neuzzināju... Es parakstīju Miļevska iedoto kartīti, izgāju ārā no kabineta un tajā pašā mirklī sapratu, ka esmu sagrāvis savu dzīvi. Čekas rokās bija visi līdzekļi, lai mani iznīcinātu."

Dzejnieks laikrakstam stāstījis, ka čekā darbojies ar segvārdu Miķelis un ar Miļevski vienmēr ticies konspiratīvajā dzīvoklī. Miļevski interesējuši Rokpeļņa kolēģu - literātu - nodomi. "Viņš zināja, ka Uldis gatavo kaut kādu graujošu runu. Es klārēju, ka Uldis nav bīstams, bet Knuts Skujenieks viņu nosoda, teikdams, ka viņam vienreiz jābeidz šis politiskais onānisms. Vienīgais gadījums, kad mani mēģināja izmantot, bija ar igauņu novelistu Arvo Valtonu, sak, aizbrauc pie viņa, jo vietējie čekisti nevar viņam piekļūt - uzņem sakarus ar Valtonu. Taču es atteicos. Miļevskis, par laimi, man nebrauca virsū."

Rokpelnis arī uzsvēris, ka, būdams čekas aģents, nav ne pret vienu izstrādājis kādas nelietības, jo tas neesot viņa dabā. "Nevienu neesmu nodevis, par provokatoru neesmu strādājis. Mans darbs bija analītika: palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas."

Uz jautājumu, vai Miļevskis Rokpelnim atklājis kādu citu ziņotāju vārdus, Rokpelnis atbildējis noraidoši. "Nē, viņš man nesniedza nekādu informāciju. Taču man bija nojauta par dažiem cilvēkiem."

Miļevskis dzejniekam arī piedāvājis labumus - prēmijas 25 rubļu apmērā un kūpinātas desas, taču Rokpelnis no jebkādas samaksas atteicies.

Pēc diviem gadiem Miļevskis aizgājis no darba VDK un kopš tā laika ne ar vienu citu čekistu viņam tādu kontaktu neesot bijis.

Jautāts, kā domā, ko un kāpēc VDK vervēja, Rokpelnis atbildējis, ka vervēja tos, kurus kaut kādā veidā varēja izmantot viņu vājību dēļ, piemēram, homoseksuālus cilvēkus. Par Rokpeļņa sadarbību ar čeku astoņdesmitajos gados neesot zinājis neviens, pat ne viņa ģimene. "Man bija sieva, ģimene, neviens nezināja. Dažreiz bija vērojami ļoti dīvaini motīvi, kādēļ cilvēki kļuva par stukačiem. Jā, mēs runājam par stukačiem, mēs nerunājam skaistos eifēmismos. Man nepatīk sevi tā saukt, bet es biju stukačs."

Intervijā NRA Rokpelnis arī klāstījis, kā vēl pirms sadarbības ar čeku daudz lietojis alkoholu un dzērumā vairākkārt nolamājis čekistus un komunistus, tādēļ viņam arī nācies pāris reizes "paviesoties" Stūra mājā. 

4 komentāri
Juris Līcis
Nu šitā jau ari nevarēs !!! Kas tad notiks ja visi sāks pieteikties ???? Baigi populārie visi sāks palikt !?!
Juris Līcis
Tākā davai organizējam kvotas ! Cik vienā mēnesī pieņemam pieteikumus !
Ingus Viklis
Labi ka saņēmās un atzinās. Tā ir 100x labāk nekā nēsāt to akmeni, un sabiedrība arī novērtē to kā drosmīgu soli! Gorbunovs, ja pareizi atceros bija CK ideloģiskais sekretārs ... par tādu domajams varēja kļūt tikai skrupulozi izvertets kadrs un tikai ar Maskavas svētību!
Kristaps Freimanis
"čekas locekļa Arvīda Griguļa" "1985.gadā, kad čekas sekretārs Anatolijs Gorbunovs" === Ļautiņi ceku (CK=centrālkomiteja) beidzot veiksmīgi jauc ar čeku (ČK-Ārkārtas komiteja, VDK protoorganizācija), rakstam gan tas par labu nenāk, jo sanāk putra.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti