Drosme un cilvēcība bija īpašības, kas LLU profesoru Āboliņu, kam šogad apritētu 113. gadskārta, pavadījušas visu mūžu. Gan toreiz 1941. gadā, kad viņš, būdams četru bērnu tēvs, ne mirkli nešaubījies, devās uz Auci glābt savus kolēģus no nacistu nagiem, gan arī vēlāk, kad viņš palīdzēja tiem, kuri atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā.
"Viņa darbība vairāk bija balstīta uz to jeb respektīvi mazāk uz jautājumu - kas man par to būs.
Pārsvarā viņš darbojās ļoti nesavtīgi. Pret cilvēkiem, kuri bija nonākuši grūtībās, viņš bija ļoti izpalīdzīgs pie visām varām," stāstīja profesora mazdēls - arī Jānis Āboliņš.
Ideja pulcēt kopā visus aktīvos cilvēkus, lai kopīgi atkārtotu vēsturisko drosmes un cilvēcības braucienu, pirms deviņiem gadiem radās publicistam un žurnālistam Gaitim Grūtupam.
"Toreiz es gatavoju grāmatu "Caur manu sirdi". Tā bija vienas Valgundes pagasta meitenes Maigas Tabakas dienasgrāmata. Par tā laika notikumiem tā stāstīja, un tad radās tā doma meklēt tos pozitīvos varoņus tajā drausmīgajā laikā," pastāstīja Grūtups.
Sešu stundu garajā velobraucienā ir sešas pieturas, kas ļauj iepazīt vēstures notikumus četros Zemgales novados. Pirmā ir memoriāls Garajos kalnos, kur nogalināti vairāk nekā 400 Ģintermuižas slimnīcas pacientu.
"Savās ģenētikas nodarbībās man ir jārunā arī par tādām kutelīgām lietām, piemēram, eigēniku, kas, latviešu valodā sakot, būtu cilvēku selekcija.
Un šeit es reizēm atvedu savus ārzemju studentus. Parādu, jo šeit tas tika darīts praksē. Un vai mēs gribam dzīvot tādā sabiedrībā? Un viņi īstenībā ir diezgan šokēti," stāsta LLU mācībspēks Kaspars Kampuss.
Sākotnēji 77 kilometrus garo ceļu kopīgi pieveikt vēlējās gan tie, kuriem tas bija sportisks treniņš, gan tie, kuri vēlējās pārbaudīt savu varēšanu un vairāk iepazīt šīs puses vēsturi. Pēdējos gados gan maija pēdējās trešdienas rītā mīt velosipēdu pedāļus gatavi ir galvenokārt tehnikuma un LLU mācībspēki, bet iesaistīt audzēkņus esot grūti.
"Tā kā mums maksā tur stipendijas, tad sākas no sērijas - man pieliks pie stipendijas vai nepieliks par to. Bet tas arī īsti nav pareizi," norādīja skolotājs Valdis Eglītis.
Nākamgad piemiņas braucienam apritēs desmitā gadskārta, un tas noteikti notikšot. Tad arī tikšot meklēti jauni veidi, kā godināt profesora Āboliņa piemiņu.
