Janvāra beigās Igaunijā avarēja autobuss Rīga - Sanktpēterburga. Kāds pasažieris pēc avārijas stāstīja, ka ticis sveikā un bez traumām tikai tāpēc, ka bija piesprādzējies. Taču autobusos drošības jostas lieto retais, turklāt bieži vien to nemaz nav, tā stāsta Rīgas starptautiskajā autoostā satiktie cilvēki. „Nē, tāpēc, ka es neesmu dzirdējusi, ka ir vajadzība autobusos sprādzēties. Es neesmu pat redzējusi,“ saka kāda sieviete. Viņai piekrīt vēl viens autobusu braucējs. „Es tiešām nesprādzējos. Tur nemaz nav jostas ar ko sprādzēties. Es esmu braucis ar tiem lielajiem „Ecolines”. Tur ir jostas, bet tagad man jābrauc uz Bausku, tur nekādas jostas nav,“ saka vīrietis.
Saskaņā ar ES direktīvu visos autobusos un mikroautobusos, kuri ražoti kopš 2006.gada, sēdvietām ir jābūt aprīkotām ar drošības jostām. Taču, ja transports ir vecāks, tas nav obligāti. Izņēmums attiecas arī uz pilsētas sabiedrisko transportu un īsajiem sabiedriskā transporta maršrutiem.
Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārstāvis Jānis Liepiņš stāsta, ka jāsprādzējas ir arī autobusos, bet tas vai cilvēki to dara, ir uz pašu atbildību. “Tieši tāpat kā vieglajās automašinās - tā ir katra paša atbildība. CSDD no savas puses uzsver, ka visos transportlīdzekļos, kas ir aprīkoti ar drošības jostām, tās ir arī jālieto,” uzsver Liepiņš.
To, ka vairākos autobusos nav drošības jostu, piemēram, pilsētas sabiedriskajā transportā, Liepiņš skaidro ar to, ka sabiedriskais transports neattīsta tik lielu braukšanas ātrumu. Tāpat, piemēram, ar autobusu braucot tikai vienu pieturu, piesprādzēties nemaz nebūtu laika. Liepiņš arī skaidro to, kāpēc citos autobusos, kas brauc arī ārpus pilsētas, nav drošības jostu. “Šobrīd nevar piereģistrēt mašīnu, ja Eiropas normas viņai neatbilst „Euro 06“,“ skaidro Liepiņš. „Bet mēs nevaram šīs normas pielīdzināt mašīnām, kuras ir 15 vai 20 gadus vecas, jo tajā laikā, kad tās ražoja, nebija vienotas prasības gan Eiropā, gan pasaulē, kādiem ir jābūt transportlīdzekļiem. Tajā laikā vēl nebija veikti eksperimenti un pierādīts, ka ar drošibas jostām ir jābūt aprīkotiem arī autobusiem,” skaidro Liepiņš.
Proti, vecie autobusi arī bez drošības jostām joprojām kursē, jo tie ir reģistrēti, balstoties uz vecajām Eiropas normām.
Taču Drošas braukšanas skolas pārstāvis Artūrs Priednieks uzskata, ka drošības jostām būtu jābūt visos autobusos un cilvēkiem tās arī jālieto, jo negadījumā nav nekādas atšķirības - auto vai autobuss. “Incidentā vai avārijā, kur mašīna strauji apstājas - vienalga vai tas ir autobuss, smagā mašīna vai vieglā automašīna - ja cilvēks nav piesprādzējies vai krava nostiprināta, tai būs tendence pārvietoties uz priekšu ar visām tam izrietošajām sekām.
Tā kā no drošības viedokļa ir svarīgi, lai cilvēks ir piesprādzējies — vienalga, kur viņš brauc,” stāsta Priednieks.
Rīgas autoostā satiktie šoferīši nevēlējās, lai sarunu ierakstu. Taču kāds šoferis, kurš brauc starpvalstu autobusa maršrutā atklāja, ka pirms katra reisa lūdz pasažierus piesprādzēties. Taču pasažieri to dara reti, un šoferis uzskata, ka tā ir viņu atbildība, jo pats vienmēr sprādzējoties. Taču Priednieks norāda uz to, ka fizika attiecas uz visiem. Tāpēc būtu jāsprādzējas ne tikai šoferiem, bet arī pasažieriem. It īpaši, ja brauc garākā maršrutā starppilsētu autobusos. “Pieredze rāda, ka avārijas notiek. Un ja notiek, tie, kas ir piesprādzējušies, tomēr ir vairāk pasargāti nekā tie, kuri nav,” uzskata Priednieks.
Ir ieteicams piesprādzēties, arī braucot autobusā, jo nelaimes gadījumā, drošības josta var glābt dzīvību.
