Ķepa uz sirds

Ķepa uz sirds III

Ķepa uz sirds

Ķepa uz sirds

Draugs un pavadonis – gadā seši bērni ar īpašām vajadzībām ieguvuši speciāli apmācītus suņus

Aizvadītā gada Ziemassvētkos biedrība „Es redzu” kopā ar atbalstītājiem aizsāka labdarības akciju „Draugs īpašam bērnam”. Un šis draugs ir suns, pareizāk sakot, apmācīts suns – pavadonis. Gada laikā savus jaunos draugus ieguvuši seši bērni ar īpašām vajadzībām. Pirmā pieredze un rezultāti liecina, ka suns tik tiešām var palīdzēt ne tikai emocionāli, bet arī uzlabot veselību.

Gadā seši bērni ar īpašām vajadzībām ieguvuši speciāli apmācītus suņusGunta Matisone

    “Sēdi, labs suns. To, ko viņš dara, viņs dara tikai tāpēc, lai varētu iepriecināt mani.” Niklāvs Senkāns ir viens no sešiem bērniem ar īpašām vajadzībām, kuram tagad ir savs draugs un pavadonis – suns Cēzars.

    Cēzaru apmāca gan profesionāls kinologs, gan arī ikdienā trenē pats Niklāvs: “Tagad, kad man ir Cēzars, es arī esmu kļuvis tāds īpašāks nekā agrāk - nu, ar to, ka man ir suns.”

    Niklāva tēvs Gvido Senkāns stāsta, ka, domājot par dēla attīstību un veselību, meklēti dažādi ceļi un veidi, kā to uzlabot: “Mēs ar viņu bijām izmēģinājuši daudz un dažādas programmas, viņš bija daudz sasniedzis.

    Bet tad sajutām, ka ir apstājusies viņa attīstība, un tad domājām, kā viņš varētu saņemt kādu jaunu motivāciju vai jaunu izaicinājumu dzīvei.

    Un tad mēs sākām domāt par suni. Bet īsti nezinājām, kur vērsties. Ja tu vērsies pie kāda konkrēta kinologa, viņš zina vairāk par suņu dresēšanu, viņš neko nezina par bērnu ar īpašām vajadzībām. Ja tu vērsies pie ārstiem, kur ir bērni ar īpašām vajadzībām, tad viņi pievērš uzmanību higiēnai. Kad Niklāvs bija mazs, tad vispār teica, ka mājdzīvnieki nedrīkst būt mājās, jo viņi var būt kaitīgi. Un tad, meklējot caur paziņām, mēs atradām, ka ir tāds fonds „Es redzu”, kas palīdz bērniem ar suņiem.”

    „Draugs īpašam bērnam” jeb suns - pavadonis  ir jauna joma Latvijā, meklējot iespējas, kā palīdzēt īpašajiem bērniem gan uzlabot veselību, gan arī integrēties sabiedrībā.

    Savā ziņā šīs ieceres pamatā ir biedrības „Es redzu” vadītājas Aivijas Bārdas personīgā pieredze. Viņas dēlam ir redzes problēmas, un savulaik ar bažām tika iegādāts suns. Taču, redzot, ko dēla attīstībai tas deva, radusies doma dalīties savā pieredzē.

    “Mums pamazām sāka rasties tāda ideja, zinot to, cik ārkārtīgi dārgi ir suņi – pavadoņi. Mūsu valstī to nevar atļauties, bet ir valstis, kur valsts nopērk šos sagatavotos suņus. Izvērtējot, cik tas varētu maksāt, mēs sapratām – ja mēs varētu nodrošināt bērnam kucēnu, kinologu un arī barību, tad tās summas nav tik lielas. Mums izdevās uzrunāt mecenātus, atbalstītājus, un pirmais sunītis mums bija Katrīnai no Rīgas. Pagājušajā gadā viņa mācījās pirmajā klasē, un viņai tas bija kā Ziemassvētku pārsteigums,” stāsta Aivija Bārda.

    Lai arī ir pagājis tikai gads, jau var vērtēt arī pirmos rezultātus. “Tas, ko suns dod, tas ir liels pienesums, kaut vai Katrīnas gadījumā. Mamma ar viņu ļoti nodarbojas, iet uz masāžām. Katrīna ir ratiņkrēslā, viņai ir ļoti smagas veselības problēmas. Piemēram, rociņas ir saspringtas, bet tajā momentā, kad sunītis tiek trenēts, kad viņam tiek dota barībiņa, suns pienāk klāt un izlaiza šo rociņu, un rociņa atnāk vaļā. Un, protams, viņai arī pašapziņa veidojas,” biedrības vadītāja.

    Arī Niklāva tēvs apstiprina, ka, ienākot dēla ikdienā rūpēm par dzīvnieku, tam ir bijis savs pozitīvais devums: “Niklāvs, jā, ir prieks uz viņu skatīties, ka

    viņš ir tā atraisījies, kļuvis pašpārliecinātāks, un tas process jau iet, tas jau nav tāds fiksēts, tas turpinās, un mēs mācāmies visi.”

    Aivija Bārda gan saka, šis projekts ir arī savā ziņā eksperiments, jo darbā ar bērniem ar īpašām vajadzībām ir jābūt nopietnam izvērtējumam, vai vispār suni ņemt un kādas šķirnes suņi var būt par pavadoņiem.

    “Šeit ir jābūt ļoti stingrai profesionāļu kontrolei. Arī pie suņu sugas izvēles ļoti jāpiedomā, vai tas suns šim konkrētajam bērnam derēs.

    Šim projektam tomēr mēs izvēlamies tikai sugas suņus, ļoti konsultējoties ar kinologu federāciju.”

    To, ka suns var gan emocionāli, gan veselības uzlabošanā palīdzēt bērniem ar īpašām vajadzībām, apstiprina arī Latvijas Kinoloģijas federācijas prezidente Vija Klučniece. Viņa gan arī atzīst, ka ir jāpaiet laikam, lai konkrēti varētu izvērtēt projekta rezultātus: “Es domāju, ka jāpavēro ir trīs gadi. Tas ir tas posms, kad mums jāredz tie rezultāti, jo

    ne visos gadījumos tie rezultāti būs labi. Un tas arī jāsaprot, jo te var būt dažādi rezultāti: var būt emocionālā nesaderība, suns var sākt slimot.

    Neaizmirstiet, ka šajā sunītī tiek ieguldīts ļoti liels darbs, suns faktiski nedzīvo savu dzīvi, tā kā dzīvo suns, kurš ir mājas četrkājainais mīlulis. Sunim tomēr ir citi uzdevumi, sunim ir jābūt asistentam, palīgam, tas nav vienkārši. Bet arī mēs esam gatavi palīdzēt. Un, ja kaut 30% bērnu mēs palīdzēsim un redzēsim, ka ir pozitīvi rezultāti, tad mēs noteikti turpināsim sadarbību ar biedrību „Es redzu” un arī palīdzēsim šajā projektā.”

    Bet arī biedrība „Es redzu” ir gatava šo projektu par suņiem-pavadoņiem bērniem ar īpašām vajadzībām turpināt arī nākamajā gadā.

    0 komentāri
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti