Pitons ir skaists, graciozs, labsirdīgs un ļoti pieticīgs ēšanā. Tā pirms 23 gadiem, atklājot pirmo teātra festivālu „Pitons”, teica režisore un teātra „Pitons” vadītāja Velga Līce. Šogad teātra studijai aprit jau 25.gadskārta, un šoreiz pitonieši pulcējušies uz savu pirmo un visticamāk arī pēdējo salidojumu.
Dobeles bērnu un jauniešu teātra dibinātāja Gunta Griķe atzīst, ka „zemgalieši ir tādos dziļos Zemgales mālos, un tad tā brišana ir diezgan smaga, un diezgan smagi ir arī mākslai vispār Dobelē”.
Vietējie politiķi lēmuši, ka bērnu un jauniešu centri, un tostarp arī „Pitons”, tomēr ir pārāk „ēdelīgi”, tāpēc jau nākamajā sezonā teātra studijas vietā paredzēts vien teātra pulciņš.
Kādreizējie studijas dalībnieki, no kuriem šodien daudzi jau paši ir aktieri un režisori, atzīst, ka tas nav viens un tas pats.
Kādreizēja teātra studijas audzēkne, režisore Madara Griba skaidro, ka „skolā tā ir ikdiena, mēs šeit mācamies, mums ir tādi un tādi priekšmeti, bet aizejot uz teātri... tas jau ir cits līmenis, tā jau ir māksla, tas ir kaut kas cits”.
Arī domes priekšsēdētāja vietnieks Guntis Safranovičs (ZZS) atzīst, ka likt vienādības zīmi starp studiju un pulciņu nevar, tomēr tas esot ekonomisks nevis politisks lēmums.
„Tā nav nekāda profesionālā izglītība, bet interešu izglītība, kurā mēs varam ielikt finansējumu tik, cik mēs to varam. Tas ir atkarīgs, protams, no valsts finansējuma un arī no pašvaldības,” saka Guntis Safranovičs.
Vai šosezon iestudētā luga paliks pēdējā „Pitona” vēsturē, zināmā mērā atkarīgs arī no tā, vai režisore, kura vienmēr uzskatījusi, ka darbs ir jādara pa īstam un pamatīgi, būs gatava kļūt par Dobeles Amatniecības skolas teātra pulciņa vadītāju uz dažām mācību stundām nedēļā.
