Pirmais no tiem būs par ģimeni, kura var pateikties, ka bija dota iespēja būt kopā ar saviem bērniem. Tikai tā bērni varējuši izaugt par veiksmīgiem cilvēkiem.
Inesei Streičai ir 57 gadi. Viņa ir izaudzinājusi divus bērnus – meitu un dēlu, kuriem jau ir ap 30 un arī savi bērni. Inese pēdējos 20 gadus strādā reklāmā - rūpējas par to, lai reklāma nonāktu līdz cilvēkiem. Inese saka, ka viņas bērni ir kļuvuši par labiem cilvēkiem. Bet tas viss nenāca viegli. It īpaši grūti esot bijis ar pirmo bērnu, jo trūcis informācijas.
„Faktiski, ja tu neesi no daudzbērnu ģimenes, tev nav jaunāku brāļu vai māsu, vai kaut kur rados – tu esi kā balta lapa. Tu saņem to bērnu, tu viņu ļoti mīli, bet tu īsti nezini, ko iesākt,” stāsta Inese Streiča.
Viņa joprojām atceras, kādas sajūtas bija dienā, kad dēlu pārveda mājās no slimnīcas.
„Es viņu iztinu un mani pārņēma panika, ko tagad ar viņu iesākt. Labi, ka vīram bija vēsāks prāts, jo arī tas emocionālais stāvoklis, ka tu raudi par katru nieku un tu esi satraucies. Saproti, ka tagad visu dzīvi būsi kopā ar to mazulīti, tu esi atbildīgs, bet kā? Kā viņš ir jāaudzina, kā viņš ir jānomazgā, kā jāpabaro, kā jāapgulda? Un tad jau nāk arī lielākas lietas, kā ar viņu runāt,” neziņu atceras Inese.
„Viena no tām bija mājās katram tā laika vecākam – Bendžamina Spoka slavenā grāmata. Un to tad es arī šķirstīju katrā dzīves gadījumā. Bija jau saliktas atzīmītes, jā, es tagad atvēršu un izlasīšu, kas man ir jādara tagad,” atceras Inese.
Inese gandrīz desmit gadus pavadīju kopā ar bērniem mājsaimnieces statusā un saka - tie bija ļoti svētīgi. Viņa arī neuzskata, ka bērnu dēļ būtu upurējusi karjeru vai ko citu.
„Iespējams, ka arī tā ir tā atslēga, kāpēc ar bērniem ir tik tuvas attiecības un spējam visu izrunāt. Mēs ļoti daudz laika bijām kopā, mēs ļoti daudz runājām, mēs kopīgi visur gājām, un mums izveidojās ļoti, ļoti cieša saikne,” skaidro Inese.
Arī ar tēti bērni pavadīja daudz laika kopā, lai gan viņam bija ļoti pamatīgi jāstrādā. Tētis kompensēja to, ko mamma bērniem nespēja sniegt.
„Tētis bija visa vīrišķā iemiesojums, rūpīgs un gādīgs. Viņš joprojām tāds ir. Lai arī bērni vairs nav bērni, joprojām tētis ir tas, kas parūpēsies, lai visiem bērniem būtu labas ziemas riepas. Lai viņiem būtu viss vajadzīgais, ko var sniegt tētis. Protams, arī mīlestība,” stāsta Inese Streiča.
Inese atzīst, ka pieredze, kura bija radusies, audzinot pirmo bērnu, ļoti noderēja vēlāk, kad piedzima meita. Vēlme visu darīt pareizi bija mazinājusies un uztraukuma arī vairs nav bijis.
„Ja būtu vēl trešais un ceturtais, tad jau būtu varbūt ideāls iznākums. Es varu varbūt sev pārmest, ka attiecība uz dēlu es biju pārāk pareiza. Tas arī ir jūtams, viņš arī tāds pārāk pareizs ir izaudzis,” stāsta Inese.
Audzināšanā pieļautās kļūdas gan labot ir par vēlu, uzskata Inese. Tomēr to var darīt attiecībā uz mazbērniem.
Inese ir pārliecināta, ka ieinteresētībai no vecāku puses ir jābūt dabiskai. Kad vecāki bērnam uzdod jautājumus, tajos ir arī jāieklausās. Nedrīkst pajautāt tikai tāpēc, ka tā vajag, bet tas viss ir arī jāsadzird.
„Paviršība attiecībās ir tā lieta, kas var nogalināt vēlmi dalīties priekos un bēdās. Tāpēc mīliet, nekautrējieties dalīties ar mīlestības izpausmēm. Tās nāks atpakaļ,” uzskata Inese. Arī viņai ir svarīgs viņas darbs, tas patīk un tam velta daudz laika, bet to visu var apvienot. Inese uzskata, ka laiku var atrast visam. Ir tikai jāsakārto savas prioritātes.
