Jūlija Narbuta bija talantīga pedagoģe un ļoti muzikāla. Tāds tagad ir viņas astoņgadīgais dēls – iet mūzikas skolā, pūš saksofonu un izcili mācās. Izkaisītā skleroze viņa mammu pēdējos gados mainījusi. Jūlija vairs nerunā, viņu baro pa zondi un vienu var atstāt uz 15 minūtēm, ne ilgāk. Jūlija atkal ir kā zīdainītis, un viņu aprūpē mamma. Lielāku dzīvokli ģimene gaida jau 7 gadus. Beidzot saņēmuši vēstuli – piešķirts divistabu dzīvoklis jaunajā servisa dzīvokļu mājā Mežrozīšu ielā 43, Bolderājā – 34,7 kvadrātmetri.
Izrādās, ka vēstulē minētais divistabu dzīvoklis patiesībā ir divas telpas. Vienā no tām ierīkota arī virtuve.
“Mums pašreizējais dzīvoklis ir lielāks nekā šis, un šo mums dod kā lielāku. Mums vēl bērns ir! Viņam nepieciešama sava istaba. Meitai sava! Bet rakstīts – divistabu!” stāsta Jūlijas mamma un aprūpētāja Lidija Daškova.
Mēbelēm vietas praktiski nav. Jūlijai regulāri jāatsūc kaklā sakrājušās gļotas. Viņa gārdz un burbuļo. Mammas miegs ir trausls. Tagad ir divas iespējas – puikam iedot savu istabu un pašām gulēt virtuvē. Vai otrādi.
“Tā nolēmuši, ka varam virtuvē dzīvot! Es jau tā ar viņu guļu dīvānā, jo mēs trijatā guļam vienā istabā. Izvelkot krēslu, kurā guļ puika, es vairs laukā no istabas netieku. Tas ir normāli?” jautā Lidija Daškova.
Uz dzīvokļa apskati līdzi atnāk pārstāvji no invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” un no biedrības “Jūnijs”. Ir lietas, ko viņi slavē. Ir – ko peļ.
Ēkā ir vienistabas un divistabu dzīvokļi. Vienistabas dzīvoklī virtuves zona būs tieši blakus gultai.
“Skaista, jauka, brīnišķīga pieejama ēka no vides prasībām, bet atkal tas, kādā veidā viņš ir iekārtots, cik kvadrātmetri atvēlēti dzīvoklim, un vai mēs tiešām divu telpu dzīvokli varam uzskatīt par divistabu dzīvokli – tie ir tie jautājumi, kas parādās jau tīri ekspluatācijā, par ko mēs brīdinājām iepriekš,” norāda invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” vadītājs Ivars Balodis.
Apvienības “Apeirons” ieskatā katram cilvēkam ratiņkrēslā jādzīvo divas reizes lielākā platībā. Vajadzīgi vismaz 43 kvadrātmetri, jo nepieciešama telpa, lai pārvietotos. Viņu viedoklis, projektējot šos dzīvokļus, prasīts vienreiz.
“Tu nevari vienkārši automātiski piešķirt 19 kvadrātmetrus cilvēkam ratiņkrēslā, paģērot to, ka viņš, gultā guļot, ceps kotletes,” uzsver Balodis.
Arī apkaime ir tāda, kāda ir. Liela stāvvieta pie mājas, bet neviena celiņa uz tuvāko veikalu. Tikai iestaigāta taciņa. Ja Jūlijas ģimene te dzīvotu, dēlam katru rītu būtu jābrauc uz Pļavniekiem – uz skolu un mūzikas skolu. Rajonu izvēlēties neesot iespējams vispār. Kvadrātmetrus arī.
“Nav runa par kvadrātmetriem! Ir runa tikai par istabām! Mums jau nav noteikts kvadrātmetru skaits uz cilvēku!” uzsver Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta pārstāve Inga Gulbe.
Atbildīgajā Rīgas domes Mājokļu un vides departamentā skaidro, ka dzīvokļus piedāvā datorizēta sistēma.
Ģimenei, kurā ir 2-3 cilvēki, vienmēr piedāvās divistabu dzīvokli. Arī šis, Rīgas domes ieskatā, tāds ir.
“Šie te dzīvokļi ir klasificējami kā divistabu dzīvokļi, kuros viena istaba ir aprīkota ar virtuves zonu,” norāda Gulbe.
Servisa dzīvokļi nekad nebūšot lieli, jo to galvenā funkcija ir palīdzēt cilvēkiem, kam klājas grūti, ar dzīvojamo platību. Īres lielāko daļu sedz pašvaldība. Īrniekam jāmaksā seši centi mēnesī par kvadrātmetru. Domē piekrīt, ka Jūlijas ģimenei tiešām dzīvoklis ir par mazu. Ģimene no tā drīkst atteikties.
Taču noteikumi ļauj atteikties tikai no trim piedāvājumiem. Tad vietu rindā zaudē.
Jūlijai šis ir otrais piedāvājums. Trešo dzīvokli sola lielāku, bet ne jaunu.
Pēc dzīvokļa apskates Jūlijas mamma ir pilnīgi pārliecināta, ka šim piedāvājumam teiks nē. Paliek vēl viena iespēja – pēdējā.
