Divi jaunieši ar redzes traucējumiem nespēs vienādi uztvert digitālo vidi. Individuālā pieeja medijpratībai

Vieni no aktīvākajiem interneta lietotājiem ir jaunieši vecumā no 16 līdz 24 gadiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija. Starp viņiem arī tie, kuru informācijas patērēšana atkarīga no lasīšanas pieredzes un redzes īpatnībām. Taču tas ir maldinošs priekšstats, ka neredzīgie un vājredzīgie ir atrauti no kopējās informācijas aprites. Ir arī tādi, kas sasnieguši robežu, iegūstot no interneta visu, ko vēlas un kas vajadzīgs*.

Tehnoloģiskais šķērslis informācijai

Kamēr medijpratība vēl tiek apgūta sabiedrībā un integrēta izglītības saturā, nevienam vēl nav bijis iespējas tikt pie neredzīgo un vājredzīgo auditorijas izvērtējuma. “Interneta loma jauniešiem, kuri redz, un jauniešiem, kuri neredz, atšķiras. Šie jaunieši nepavada laiku bezjēdzīgi, čatojot ar svešiniekiem un skatoties citu bildītes.

Viņi jau lieto tos, kur ir kaut kāds teksts, un internets viņiem nav kā skatuve ar mērķi izrādīt sevi,” uzskata Latvijas Drošāka interneta centra izglītības darba koordinatore Liene Valdmane.

Datori viņiem ir parasti, vienīgā atšķirība – aprīkoti ar ekrānlasošo programmu, tomēr nevar teikt, ka visi neredzīgie jaunieši ir aktīvi un regulāri interneta lietotāji.

Sarunā ar LSM.lv pie visbiežāk lietojamajām platformām iezīmējas “Skype” un “WhatsApp”. Tajos izkārtojums ir atzīstams par pārskatāmu, saturs audiāls vai tekstuāls, ļaujot bez būtiskas aizķeršanās nolasīt informāciju jebkurā ierīcē ar ekrānlasītāja palīdzību. Izņēmums ir “Facebook”, kuru ērtāk lietot telefonā nekā datorā. Datorā portāls redzams visā platumā, un neskaitāmo komandu, skrejošo reklāmu dēļ citas sadaļas “Internet Explorer” pārlūkā veras vaļā lēni, uztvere ar ekrānlasošajām programmām – sliktāka.

"International Camp on Communication and Computers" (ICC) nometne neredzīgajiem un vājredzīgajiem jauniešiem 2015. gadā Zeistā, Nīderlandē.

Lai arī ir vienoti starptautiskie mājaslapu satura pieejamības standarti WCAG (Web Content Accessibility Guidelines), par aktuālu problēmu uzskatāma šo jauniešu cīņa ar tehnoloģisko progresu. Kamēr dažādi portāli tiek papildināti ar jaunām komandām, emotikoniem, tikmēr neredzīgajiem un vājredzīgajiem tas ir izaicinājums – mācīties, meklēt pieeju informācijai.

Arī logs, kas teikuma vidū lec ārā un prasa, vai piekrītat sīkfailiem, var traucēt.

“Dažreiz es kaut ko lasu un programma man nolasa apmēram  kaut ko šādu: nedaudz smaidoša seja vai arī kliedzoša seja. Es ne vienmēr saprotu, ko tie nozīmē, [..] un, ja vēl reklāma pa vidu pagadās, tad kaut kur jāmeklē tā poga skip”, stāsta Strazdumuižas internātvidusskolas skolnieks Konstantīns. Var ņemt talkā arī redzīgu cilvēku, kurš pasaka, kur kas atrodas, taču jaunietis ir atklājis, ka, kopējot tekstu ekrānlasītājā pa daļām, ir vieglāk uztvert informāciju.

Jautājums par kvalitatīvu dzīvi

Personu ar invaliditāti skaits pēc redzes traucējuma veida

Pēc VDEĀK datiem, uz 2018. gada 31. decembri Latvijā ir reģistrēti 9 660  cilvēki ar redzes traucējumiem. No tiem:

0-5 gadi: 63

6-12 gadi: 138

13-17 gadi: 186

18-20 gadi: 95

21-25 gadi: 216

26-30 gadi:266

31-35 gadi: 250

36-40 gadi: 290

41-45 gadi: 377

46-50 gadi: 477

51-55 gadi 573

56-60 gadi: 903

61-65 gadi: 981

66-70 gadi: 933

Vecāki par 71 gadu: 3912

 

Strazdumuižas internātvidusskolas datorspeciālists Uģis Krūkliņš norāda, ka bieži vien ir maldinošs priekšstats par atšķirībām starp redzīgo skolu jauniešiem un neredzīgo: “Cilvēki uzskata, ka, ja jaunieši ir neredzīgi, tad ierobežoti savā komunikācijā, savā apritē, bet, pateicoties medijiem, sociālajiem tīkliem, viņiem ir plašākas iespējas realizēt savas intereses un uzrunāt sabiedrībā pazīstamus cilvēkus.”

Neredzīgo bibliotēkas Braila raksta grāmatu redaktors Edijs Fuksis ir aktīvs sociālajos tīklos. Viņš piebilst, ka arī neredzīgs cilvēks var ļoti labi tikt galā ar tekstu, ja ir laiks, ar bildēm gan pagrūti: “Mans hobijs ir saistīts ar radio lietām, un es citreiz uzrakstu vai piesekoju kādam konkrētam žurnālistam, lai redzētu, ko viņš publicē, un rastu sev priekšstatu par to, kā viņš internetā veido kaut kādu saturu. Es cenšos analizēt arī to, ko lasu, bet tur baigi jāpēta, lai neuzķertos uz kaut kādām viltus ziņām.”

Ar saviem mediju paradumiem dalās arī Konstantīns: “Esmu dažādās neredzīgo grupās – viņi tur savā starpā apspriež dažādas tēmas, dalās ar linkiem, kur kādas ekrānlasošās programmas, piemēram, “JAWS” vai “NVDA”, var lejuplādēt. Dažreiz pameklēju informāciju arī par spēlēm priekš neredzīgajiem.”

Tas ir jautājums par to, cik kvalitatīvu dzīvi katrs izvēlas dzīvot - var skatīties arī kaķīšu video, un tā ir tikai redzamā aisberga daļa. Ir arī jaunieši, kuri ir samierinājušies ar savu pasīvo lomu kopējā informācijas telpā vienas maņas disfunkcijas dēļ un neuzskata par nepieciešamību pilnveidot savas prasmes. Nešķiet būtiski arī zināt par politisko situāciju valstī – no reformām nekādas jēgas, kur tās varēs pielietot? Tas rada atkarību no apkārtējiem cilvēkiem, kas pienes patiesu vai maldinošu informāciju.

Nonākt pretrunās, meklējot patiesību

Saprotams, ka ne katrs grib un var veltīt pārlieku daudz laika informācijas šķirošanai, un sarunā ar LSM.lv vairāki jaunieši atzina, ka nepievērš uzmanību nedz ziņas avotam, nedz arī autoram vai datumam – kāda jēga, ja galvenais šķiet pats saturs? Tomēr Krūkliņš ir novērojis, ka Strazdumuižā cilvēki klausās radio un bieži vien, pieņemot tajā pausto informāciju kā patiesību, nonāk pretrunās ar iepriekš gūtajām zināšanām: “Nav retums, ka neredzīgiem cilvēkiem ir tāda tieksme zvanīt uz radio un izteikt savu viedokli, skatījumu, vērtējumu. Viņiem vienmēr ir ko teikt, un reizēm liekas, ka varbūt viņi zvana, jo viņu viedoklis atšķiras un tas viņiem nedod mieru.” Arī, ja šaubīgs saturs tiek atsūtīts personīgi, jaunieši atzīst, ka nemēdz uzreiz atvērt saiti, ja skaidri neredz, uz kādu domēnu tas aizvedīs –  ekrānlasītāja lietotājam neko neizsaka hipersaites nosaukumā esošie saīsinājumi, cipari u.tml.

"International Camp on Communication and Computers" (ICC) nometne neredzīgajiem un vājredzīgajiem jauniešiem 2015. gadā Zeistā, Nīderlandē. Attēlā - Braila displejs.

Par sev aktuālo uzzina sociālajos portālos, forumos vai no tā, ko stāsta apkārtējie, nereti savstarpēji diskutējot un analizējot to dažādos avotos, kurus ne vienmēr var uzskatīt par ticamiem. Kā vienu no piemēriem Strazdumuižas internātvidusskolas skolniece Alise min “Wikipedia”: “Kaut kad bija raksts, ka nomirusi Mailija Sairusa, it kā noslīkusi vannā. Tad es sāku domāt, vai tā ir vai nav, iegāju “Wikipedia”, un izrādījās, ka viņa vēl ir dzīva”. Tomēr atpazīt ziņas par to, vai šodien Latvijā būs vētra vai sabrucis lielveikals, ir vienkārši –  tālākos posmos tās var būt izkoptākas, manipulācijas tehnikas ir daudz, un neviens sabiedrībā nav pilnīgi imūns pret viltus ziņām.

Jāattīsta audio produkti un jāmāca skaņu nianses 

Kritiskā domāšana nāk līdz ar analīzi, nevis indivīda spējām, vai redz vai ne. Drošāka interneta centra izglītības darba koordinatore Liene Valdmane uzsver, ka, iespējams, neredzīgajiem nedaudz spēcīgāk jāmāca analizēt audio un valodas nianses.

Par to arī Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas eksperte Klinta Ločmele izsaka priekšlikumu: “Nevalstiskās organizācijas vai mediji varētu veidot saturu podcast vai kādā citā formātā, kas ir piemērots tieši vājredzīgu vai neredzīgu jauniešu sasniegšanai.” Kā labu piemēru viņa min 2018. gada 30. jūnijā organizēto kritiskās domāšanas meistarklasi Valsts kancelejas teltī sarunu festivāla “Lampa” ietvaros, kuru Latvijas Nedzirdīgo savienība pārtulkojusi zīmju valodā, kā arī ''Radio SWH Rock'' projektu “Viltus ziņas? Izsargājies!”. Tādā gadījumā video vai audio jābūt pietiekami labā kvalitātē, lai no skaņas vien var saprast, par ko kādā kontekstā ir runa.

"International Camp on Communication and Computers" (ICC) nometne neredzīgajiem un vājredzīgajiem jauniešiem 2015. gadā Zeistā, Nīderlandē.

Arī izziņas process ir jāpielāgo tā, lai jaunietim nevis teiktu pareizās atbildes, bet ļautu atbildes meklēt pašam. Viens no risinājumiem, ko piedāvā Valdmane, ir veidot jēgpilnu uzdevumu, kas paredz praktisku mijiedarbību ar digitālajām tehnoloģijām: “Piemēram, saskaitīt nevis vienkārši ciparus, bet to, cik parkā ir koku, un izveidot diagrammu. Pēc tam var izlasīt rakstu, cik lielam koku skaitam pilsētā ir jābūt, lai gaiss būtu pietiekami tīrs. Neredzīgie bērni varbūt var, piemēram, pārbaudīt soliņus, cik patīkami un augsti tie ir.”

Cilvēkiem jau no dabas ir ielikts izzināšanas prieks, un, aptaustot caur sīko motoriku attīstās ne tikai pasaules izjūta, bet arī kritiskā domāšana. Tomēr katram ir sava veida vajadzības, individuāla pieeja.

Šiem jauniešiem nav svarīgi, kā ir tikusi radīta bilde, kāda loma tai ir rakstā un vai tajā atspoguļotais ir reāls. Šiem jauniešiem drīzāk ir svarīgi saprast, vai, piemēram, reklāmas sauklis “lētākas cenas” tiešām apzīmē lētāku cenu.

*Pētījums veikts 2019. gadā Rīgas Stradiņa universitātes bakalaura darba “Medijpratība un to veicinošie faktori neredzīgo un vājredzīgo jauniešu vidū” ietvaros. Datu iegūšanai tika intervēti 10 jaunieši vecumā no 18 līdz 30 gadiem, kas lieto sociālos medijus. No tiem pieci vājredzīgi un pieci neredzīgi.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti