Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Kultūras ziņas

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Ērču sekas. Laima slimība»

Divi ārsti, divi viedokļi. «Aizliegtais paņēmiens» pēta, kādēļ pacientiem neapstiprina Laimas slimību

Pēc operācijas “Ērču sekas”, kurā LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” stāstīja par Laimas slimību, tika saņemts teju simts vēstuļu un telefona zvanu no pacientiem, kuriem – lai arī bijuši Laimas slimībai līdzīgi simptomi un apstiprinošanas analīzes – ārsts infektologs šādu diagnozi neapstiprinājis. Satraucoši ir tas, ka cilvēki raksta, ka tiek sūtīti no kabineta uz kabinetu, bet kādam 12 gadus vecam zēnam viens ārsts teicis, ka Laimas slimības nav, bet cits – ka ir. Pēc raidījuma saņemta arī Latvijas infektologu vēstule ar dusmīgu aicinājumu atsaukt iepriekšējo “Aizliegtā paņēmiena” raidījumu un dzēst to no LTV arhīva. "Aizliegtais paņēmiens" raidījumu dzēst negrasās, bet gan turpinās skaidrot – pēc kādiem kritērijiem vadās Latvijas ārsti, apstiprinot vai neapstiprinot Laimas boreliozi.

Operācija "Ērču sekas". 2. sērija

Iepriekšējā raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” stāstīja divu cilvēku pieredzi, kuru veselība pēkšņi strauji pasliktinājās. Aizdomas radās par Laimas slimību, bet Latvijas infektologi šo diagnozi neapstiprināja. Abi pacienti tika sūtīti pie citiem speciālistiem. Tomēr stāvoklis turpināja pasliktināties, līdz viņi vērsās Polijas specializētajās Laimas slimības privātklīnikās, kur pēc papildu analīzēm tā tika apstiprināta.

Abiem tika nozīmēti antibiotiku kursi, un pamazām viņu stāvoklis uzlabojas. Pēc šī raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” saņēma tuvu simt vēstulēm un zvaniem par līdzīgiem gadījumiem. Daudzi prasījuši Polijas klīniku kontaktus, daudzi vērsušies arī pie imunologa Laura Līcīša, kurš raidījumā diezgan kritiski izteicās par Latvijas ārstu pašreizējo spēju novērtēt situāciju, kad šī slimība ir un kad tās nav.

Raidījums publicē dažas no šīm vēstulēm, kurās minētie notikumi risinājušies pēdējo pāris gadu laikā.

V.Ķ.Sieviete
Biju pie infektoloģes Latvijas Infektoloģijas centrā. Viņa pateica, ka apstiprinošais tests ir negatīvs, tātad neesot man Laimas slimības, lai gan bija apsārtums un paaugstināts IgG. Līdzās citiem simptomiem ļoti sāpēja locītavas. Viņa teica, ka Latvijā Laimas slimībai tas neesot raksturīgs, tikai ārzemes, un teica, lai eju pie reimatologa, un tad sākās apburtais loks.

Dz.K.Sieviete
Pagājušā gada augustā vīram ceļa locītavā parādījās pleķis, ērci nemanījām. Infektoloģijas centrā ārste teica: “Nu nezinu, kas jums tur par zirneklīti pārrāpojis pāri.” Diagnoze - dermatīts. Lika smērēt smērītes. Pēc kāda laika kāds cilvēks ieteica uztaisīt analīzes uz Laimas slimību. Izrādījās pozitīvas, bet bija pagājuši jau vairāki mēneši. Ģimenes ārsts izrakstīja antibiotiku kursu.

A.B.Sieviete
2018. gada augusta sākumā jutos tā, it kā būtu saslimusi ar gripu - drudzis, locītavu sāpes utt. Pēc nedēļas uz kājas parādījās zili violets pleķis, kas izskatījās pēc “rozes”. Vēl pēc dažām dienām sāka sāpēt auss un bija neiroloģiska rakstura sāpes plecā. Devos pie neirologa. Viņš izrakstīja pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļus. Nākamajā dienā sākās ķermeņa tirpšana, ādas bezjūtība, tūska un naktī ļoti stipras migrējošas sāpes mugurā, kas neļāva iemigt vispār. Devos pie terapeita uz ARS, nodevu analīzes, veicu muguras tomogrāfiju. Paldies dakterei, ka lika nodod apstiprinošu testu uz Borrelia. Tests bija apstiprinošs, terapeits nopūtās, izrakstīja antibiotikas.

E.Z.Vīrietis
Pēc ģimenes ārsta norīkojuma uztaisīju analīzes. Borrelia IgM 6, IgG 40. Ģimenes ārsts un informācija internetā norādīja, ka tas norāda uz vēsturiski izslimotu Laimas slimību, tas arī viss. Apsvēru iet pie infektologiem, bet, izlasot internetā atsauksmes no cilvēkiem, kas gājuši ar līdzīgām analīzēm kā man, nolēmu netērēt laiku, naudu un nervus. Simptomiem pasliktinoties, apmeklēju vairākus citus speciālistus - kādus 4 vai 5 neirologus - visi norādīja, ka tām analīzēm nav jāpievērš uzmanība, ka problēma ir psihosomatiska rakstura un ir jālieto antidepresanti.

Vairāki no šiem stāstiem – ar sākotnējiem diagnožu maldiem - galu galā beigušies labi. Cilvēku pašsajūta uzlabojusies. Tomēr bijuši arī gadījumi, kad antibiotiku kurss izdzerts, bet simptomi atgriezušies un nepāriet. Diemžēl ir arī tādi stāsti, kad cilvēki aizvien ir neziņā - tā kā varētu būt, ka Laimas slimība, bet infektologi saka, ka nav. Šobrīd daudzi no šiem cilvēkiem ir iesaistījušies īpašā Laimas slimības slimnieku biedrībā, kas dibināta pēc iepriekšējā raidījuma un kuras vadību kopā ar kolēģi uzņēmusies Elīna Prikule.

Sarunā ar raidījumu viņa norādīja: uzklausot cilvēku stāstus, radies secinājums – Laimas slimības diagnosticēšana un ārstēšana Latvijā notiek haotiski, pēc katra ārsta saprašanas. Slimības diagnosticēšanā vienotu standartu nav, bet tādi ir nepieciešami.

“Tas satraucošākais ir tas, ka cilvēki raksta, ka tiek sūtīti no kabineta uz kabinetu, tiek uzstādītas dažādas diagnozes un sniegtas ārstēšanās rekomendācijas, bet ka pašsajūta ir tikai pasliktinājusies, tiek zaudētas darbaspējas, pazūd dzīves kvalitāte,” stāstīja Prikule.

Biedrības mērķis ir sadarbībā ar kompetentajam institūcijām un ārstiem panākt, lai iedzīvotājiem būtu kvalitatīva un savlaicīga diagnostika un ārstēšana. Savukārt ārsti apgalvo, ka vienoti standarti tomēr ir un jauni nav nepieciešami.

Dokumenti

Laimas slimības slimnieku biedrības vēstule

Lejuplādēt

21.69 KB

Ārsti konkrētus gadījumus nekomentē

Latvijas Infektologu un hepatologu asociācijas prezidente Indra Zeltiņa stāsta, ka problēma ir mazliet globālāka. “Šobrīd tas, kas notiek Latvijā - arī daļā pasaules valstīs - problēma nevis speciālistu vidū, kuri ir izglītoti savā jomā, bet savā ziņā ir tāda sabiedrības nostāja izveidojusies, ka cilvēki paši lemj - vakcinēties, nevakcinēties. Tas pats ir ar Laimas slimību. Ir iespējas interneta resursos jebkuram neprofesionālim, nemediķim izlasīt informāciju un mēģināt saskatīt sev kādus slimības simptomus,” teica Zeltiņa.

Proti, cilvēki paši salasījās, sadomājās, uztaisīja analīzes un noteica sev diagnozi. Ārsts infektolos Pauls Aldiņš gan tik kategorisks nav, tomēr uzskata, ka Laimas slimību visur nevajagot saskatīt, var būt arī citas vainas. “Ja cilvēkam ir sūdzības, gadiem ilgi kaut kas sāp, locītavas sāp vai krūškurvis sāp, galva, reizēm sāp, reizēm nesāp nogurums vai kā. Ar ļoti lielu varbūtību šeit nav runa par Laimas slimību, ar ļoti lielu varbūtību. Jāsaprot konkrēti viņa situācija, bet kopumā ļoti maza varbūtība. Iemesls ir varbūt kāda locītavu kaite, vai iemesls var būt kāda asinsvadu kaite. Varbūt endokrīnu slimība, vairogdziedzera kaite, pārslodze vai stress,”  stāstīja Aldiņš.

Laimas slimības gadījumā ir jālieto antibiotikas, un Aldiņš norāda - ja diagnoze noteikta nepareiza – tad sanāk, cilvēks tikai dzer un dzer antibiotikas un bojā savu organismu.

“Antibiotiku lietošanai ir tāds fenomens - antibakteriālās terapijas laikā cilvēks jūtas labāk. Viņš jūtas labāk plus vēl viņam ir apziņa, ka smagā slimība, kas viņu nomāc, tiek ārstēta. Tad šis antibiotiķu kurss beidzas. Paiet nedēļa, divas, varbūt mēnesis, kā kuram, un sūdzības atgriežas. Jo tās jau nebija tās zāles, ar kurām var izārstēt cilvēka problēmu. Tā nebija Laimas slimība,” tā Aldiņš.

Konkrētus gadījumus neviens no šiem ārstiem nekomentē, jo tas esot ļoti individuāli. Ja runā par vienotu Laimas slimības diagnosticēšanas un ārstēšanas standartu, ārsti atzīst, ka valsts līmenī tāda nav, bet vadlīnijas un rekomendācijas esot un neko jaunu izstrādāt nevajag.

Infektoloģe Ieva Tolmane tikmēr norāda, ka Latvijā ir Latvijas Infektoloģijas centrā izstrādātas vadlīnijas, kuras ir pieejamas Austrumu slimnīcas mājaslapā visiem ārstiem. Tur ir gan par ārstēšanu, gan par diagnostiku – kritēriji, gadījumi, definīcijas un arī medikamenti, kas jālieto. Tās izrietot no Eiropā pastāvošām vadlīnijām un regulāri tiekot atjauninātas. Savukārt Bērnu slimnīca kopā ar Pediatru asociāciju un Bērnu infektologu biedrību nesen izdevusi grāmatiņu ar nosaukumu “Laimas slimības diagnostika un ārstēšana bērniem”. Arī šeit viss esot apkopots – bērnu gadījumā no kopējiem standartiem atšķiras tikai zāļu devas. "Aizliegtais paņēmiens" noskaidrojis, ka savas rekomendācijas ir arī Stradiņa slimnīcas infektologiem – Aldiņam, kopā ar Ugu Dumpi un citiem infektologiem, kas pērn izsūtītas arī ģimenes ārstiem.

Vadlīnijas atzīst, ka analīzes nav viennozīmīgas

Raidījums savā īpašumā ieguva divas A4 formāta lapas ar minētajām vadlīnijam un nolēma rekomendāciju mērauklu izmērīt ar kādu konkrētu gadījumu – jau minēto 12 gadus vecā zēna pieredzi, kuram ārsti infektologi teikuši, ka Laimas slimības viņam nav.

Rekomendācijas jeb sava veida ceļakartes, kā atpazīt Laimas slimību, kā uzstādīt diagnozi, kādus mērījumus veikt un kādu terapiju veikt, ir veselas trīs. Par tā dēvēto agrīno formu faktiski viss ir skaidrs - ja ērce tikko piesūkusies, ir izņemta un koduma vietā izveidojies sarkans pleķis jeb eritēma, ir paaugstināta temperatūra un nelabums, un ja vēl ir iekaisusi auss ļipiņa, kā tas mēdzot būt bērniem, tad nekādas analīzes taisīt nevajag. Apraksts nozīmējot, ka Laimas slimība ir agrīnā stadijā un jāsāk dzert antibiotikas. Analīzes nav vērts taisīt, jo organisms uzreiz pret ērču pārnēsātajām borēlijām nav paguvis izstrādāt antivielas, un analīzes neko tāpat neuzrādīs. Savukārt, ja ērce bijusi piesūkusies, bet nekādu simptomu nav, nekāda terapija nav nepieciešama.

Aptuveni 20% gadījumu, kā liecina teiktais bērnu infektologu veidotajā materiālā, pleķu varot nebūt, un tad ar antibiotikām steigties nevajag, jāvērtē simptomi un jāveic analīzes apmēram pēc divām nedēļām, kad antivielas jau varētu būt izstrādājušās. Analīzes ir divas - seroloģiskais izmeklējums un imūnglobulīna līmeņa neteikšana – IgG un IgM. Ja kāds no tiem ir pozitīvs? Stradiņa slimnīcas infektologu ģimenes ārstiem sūtītā padomu lapa atbildi uz šo jautājumu vairs nesniedz. Tajā gan ir teikts, ka vēlīnu formu gadījumā pēc IgG sākuma analīzēm jāveic vēl apstiprinošais IgG tests. Taču, ko darīt pēc tam – ne vārda.

Austrumu slimnīcas vadlīnijās teksta ir vairāk, bet vai vairāk skaidrības? Arī šeit ir teikts, ka gadījumā, ja pirmais tests uzrāda kādu paaugstinātu rādītāju, nepieciešams vēl apstiprinošais mērījums – “Western blot” tests. Ko darīt, ja tas ir pozitīvs? Vadlīnijas sniedz šādu atbildi: “nopietna laimoboreilozes seroloģiskās diagnostikas problēma ir nereti kļūdaini pozitīvi rezultāti.” Un vēl šāds teikums: “Pozitīvas IgG klases antivielas bez atbilstošas klīniskās ainas neliecina par laimboreliozi, un pacients nav jāārstē.”

Galu galā šīs vadlīnijas lielā mērā pasaka to, ka analīžu rezultāti īsti neko nedod un pacientu vajag vērtēt pēc klīniskās ainas jeb simptomiem.

Arī  bērnu infektologiem domātajā grāmatā pieminēta analīžu neviennozīmība. Te teikts, ka pēc pozitīva IgG pirmā testa ir jāveic vēl apstiprinošais. Ja apstiprinošais tests ir pozitīvs – jādzer antibiotikas. Tomēr arī šeit akcents tiek likts uz “pārliecinošiem klīniskajiem simptomiem”. Jautājums gan ir par to – ko katrs ārsts uzskata par pārliecinošiem simptomiem. Arī infektologi atzīst – pateikt, ka tā ir Laimas slimības izpausme, ir ļoti grūti un neviennozīmīgi.

Pazīstams laimboreliozes simptoms ir pleķis jeb eritēma uz ādas. Tas nozīmē, ka borēlijas organismā ir ienākušas, bet tās nav izplatījušās. Kā Laimas slimību noteikt, ja nav pleķa vai tas ir izzudis? Raidījuma aplūkotajās slimnīcu vadlīnijās un rekomendācijās nav skaidri nošķirtas pārliecinošas vai nepārliecinošas pazīmes. Slimību raksturo migrējošas sāpes locītavās, muskuļos un kaulos, kas vēlāk var izvērsties artrīta lēkmēs. Pacientam var būt arī meningītam līdzīgas galvassāpes un kakla stīvums. Tāpat var būt nervu sistēmas traucējumi un reiboņi, bērniem (retāk pieaugušajiem) – daļēja sejas paralīze un sirdsdarbības traucējumi. Var būt arī redzes traucējumi un acu miglošanās.

Pazīmju daudz, bet nav teikts, ka jābūt visām. Kā noteikt, kura pazīme ir pārliecinošākā? Minētā 12 gadus vecā zēna mamma atklāja, ka dēlam ilgāku laiku bijušas galvassāpes, reiboņi un spiedoša sajūta krūtīs. Pirms vairākiem gadiem bijusi piesūkusies ērce, bet tobrīt nekādas veselības problēmas nav bijušas, tagad – šā gada janvāra sākumā, mamma tomēr nolēmusi meklēt palīdzību.

“Sākumā bijām pie reimatologa. Reimatologs mums papildus veica analīzes, kas ir padziļinātas uz Laimas boreliozi, kuras tiek nosūtītas uz A slimnīcu, gaidījām rezultātus,” stāstīja mamma. Analīzes izrādījušās pozitīvas. “Man bija nemierīga sirds. Ērces bija iekodušās vairākus gadus atpakaļ. Zināju to, ka viņas ir bijušas dēlam, tāpēc man tas radīja satraukumu,” pauda zēna mamma.

Aizdomās uz Laimas slimību ārste nosūtījusi zēnu tālāk pie Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstes - bērnu infektoloģes Ingas Ziemeles, bet viņas atzinums bijis šāds: “Slēdziens: nav datu par Laimas slimību, sūdzības nevar tikt saistītas tikai ar pozitīvām IgG antivielām (liecina par senu imunitātes izveidošanos un būs pozitīvas ar lielāko varbūtību ilgstoši)”.

“Tā es priecīga arī biju dzirdēt, ka nevajag antibiotikas un ka viņš ir vesels, ka viņam tur galva sāp vai krūtīs spiež tā, kā nav saistīts ar šo te saslimšanu, ka jāvēršas pie neirologa. Un saistīts ar psihosomātiskiem faktoriem,” stāstīja mamma.

Divi ārsti, divi viedokļi

Noskatījusies iepriekšējo "Aizliegtā paņēmiena" raidījumu, mamma ar dēlu vērsusies pie imunologa Laura Līcīša un viņš uzstādījis diagnozi – Laimas slimība. Infektoloģe Ziemele raidījumam stāstīja, ka minētie simptomi var liecināt arī par citiem cēloņiem un pateikt, ka tā ir vēlīna Laimas slimības izpausme, ir ļoti grūti un neviennozīmīgi.

“Visbiežāk šie simptomi ilgst gadiem, viņi ir ļoti nespecifiski. Tas, ka tiešām eksistē hroniskā Laimas slimība, hroniskā neiroborelioze, ka tas ir saistīts ar to, ka baktērijas ierosina šo slimību tādēļ, ka viņas ir ilgāku laiku organismā, tas nav pierādīts. Šī cēloņsakarība vēl šai pat dienai nav pierādīta un mums ir noteikti vissvarīgākais šajā mirklī izslēgt daudz un dažādu difirencdiagnozes, citas iespējamās saslimšanas, kas var manifestēties un dot šādus simptomus,” stāstīja Ziemele.

Savukārt imunologs Līcītis stāstīja, ka zēnam bijušas Laimas slimībai raksturīgās sūdzības. Viņu arī mulsinājis tas, ka pilnīgi visur tiek akcentēts – lai diagnosticētu Laimas slimību, jāievāc slimības slimības anamnēzi un tikai pēc tam var domāt par tādu apstiprinošo momentu kā analīzes. “Kad es aprunājos ar pacientiem - vairāk tie ir gan Gaiļezerā, kas ir bijuši pie ārsta pieņemšanā, gan Bērnu slimnīcā, gan Infektoloģijas centrā - visi kā viens min laiku no 5 līdz 10 minūtēm. Ko var pa 5 - 10 minūtēm uzzināt no pacienta? Es tādus talantus nepazīstu, varētu izpētīt izmeklējuma rezultātus. Ievākt anamnēzi, apskatīt pacientu - baidos, ka 10 minūtēm nepietiek laika,” norādīja Līcītis.

Redzams, ka ārsti pārstāv divus viedokļus. Vienam klīniskie simptomi atbilst Laimboreliozei, bet otram – ne. Konflikts patiesībā ir daudz plašāks un dziļāks. Turklāt ne tikai starp Latvijas ārstiem, bet arī starp ārstiem Polijā, citur Eiropā un ASV. Ir grupa ārstu, kas apvienojušies organizācijā ILADS jeb starptautiskajā Laimas un ar to saistīto infekciju slimību apvienībā, uzskata, ka ērces piesūkšanās, kas, iespējams, sākumā nav izpaudusies ar ļoti spēcīgiem simptomiem, var atstāt hroniskas sekas. Savukārt otra – ASV vadošā infektologu organizācija IDSA – apgalvo, ka nekādas hronisklās Laimas slimības nav.

No šī konflikta izriet arī Latvijas infektologu dusmas uz “Aizliegto paņēmienu” par iepriekšējo raidījumu, kurā tika stāstīts, kā divi latvieši palīdzību meklējuši Polijas privātajās klīnikās. Mediķi dusmojas arī uz Līcīti, kurš darbojas ASV Klīnisko imunologu federācijā, Eiropas Klīnisko mikrobiologu asociācijā, kā arī ir ILADS biedrs, lai gan ne gluži piekrīt visam - piemēram, ilgiem un gariem antibiotiku kursiem, ko šī organizācija paredz kā terapiju hroniskos Laimas slimības gadījumos.

Laura Līcīša prakse tagad ar pacientiem esot pārpildīta. “Mani, godīgi sakot, neinteresē, ko infektologi tur raksta un saka, bet es pateikšu, kā ir lietas pašreiz.

Cilvēku skaits, kas ir acīm redzami samulsināti vai neapmierināti ar infektologu speciālistu konsultācijām, aug ļoti strauji. Tie nav vairs pāris desmiti, tie ir vismaz pāris simti pacientu. Daži, patiešām esot izmisumā, meklē dažādus ceļus, lai dotos arī uz Poliju,” atzina Līcītis.

Polijas epidemiologs un infektologu asociācijas prezidents Roberts Flisiaks raidījumam pastāstīja, ka Laimas slimība nav problemātiska slimība. “Tā ir parasta slimība, tāpat kā daudzas citas. Problēma ar Laimas slimību ir tāda, ka cilvēki no tās nemirst. Līdz ar to šie daži dīvainie ārsti neriskē, ka varētu tikt vainoti tādos nodarījumos pacientiem. Šajā situācijā mums nav tiesību iejaukties viņu darbā. Jo nav risku šai slimībai,” stāstīja Flisiaks.

Ārsts norādīja, ka par Laimas slimību ir dažādas baumas un ir gadījumi, kad pacienti mirst. “Tie ir gadījumi, kad pacientam ir diagnosticēta Laimas slimība, un tiek pārstāts meklēt īsto vainu, īsto iemeslu slimībai,” sacīja Flisiaks. Polijā izmantotās vadlīnijas Laimas boreliozes ārstēšanai tika izveidotas pirms 20 gadiem, un šajā laikā nekas īpaši nav mainījies.

“Otrās nometnes” ILADS ārste Magdalena Cubala-Kucharska tikmēr uzsvēra, ka Laimas slimība ir hroniska, sifilisam līdzīga slimība, kas var skart vairākus orgāns, sākot ar ādu. “Tā arī ietekmē nervu sistēmu, locītavas, sirdi. Laima var skart gandrīz jebkuru sistēmu mūsu organismā. Mēs atklājām, ka baktērija var mainīt savu formu,” teica Cubala-Kucharska.

ILADS vadlīnijas savukārt nosaka, ka ārstēšana jāturpina, kamēr vien ir simptomi. “Gribētu salīdzināt šo situāciju ar tuberkolozi. Tuberkoloze arī ir hroniska infekciju slimība, tomēr par to neviens šos jautājumus neuzdod, jo mēs zinām, ka tuberkoloze nogalina cilvēkus. Ja cilvēks ir saslimis ar tuberkolozi, mēs viņu ārstējam 2-3 gadus, cik nepieciešams. Un viņš tiek ārstēts ar vairākām antibiotikām,” pauda Cubala-Kucharska.

Līdzīga situācija arī citās ES dalībvalstīs

Eiropas Parlamenta pērn izskatītajā rezolūcijā ir norādīts, ka dalībvalstīm par Laimas slimību, tās diagnostiku un ārstēšanu ir jātiek skaidrībā. Parlaments kā argumentu minējis to, ka divas dažādās pieejas vienai slimībai ietekmē arī ārstniecības praksi Eiropas Savienībā. Rezultātā trūkst statistikas datu par šo slimību un izmantotās gadījuma definīcijas un uzraudzības sistēmas nav viendabīgas.

Pagaidām pret Laimas slimību nav vakcīnas, taču pie tā tiek strādāts. Izstrādē iesaistījušies arī Latvijas zinātnieki. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Kaspars Tārs raidījumam stāstīja, ka kopā ar amerikāņu kolēģiem ir uzkonstruēts vakcīnas prototips, kas parādījis savu efektivitāti pārbaudēs ar dzīvniekiem.

“Problēma ir tā, ka daudzi cilvēki nezina, ka viņiem ir šī te saslimšana. Kaut kad ir dabūjuši un pēc tam staigā ar locītavu sāpēm apkārt, domā - kāda cita problēma. Tā ir problēma ne tikai pie mums, bet vispār pasaulē.

ASV ir 36 000 saslimšanas gadījumu gadā. Ir uzskats, ka [patiesībā saslimšanas gadījumu ir] 10 reizes vairāk,” tā Tārs.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti