Divas nedēļas brezenta teltī. Kā Covid-19 pārslimoja trīs Murjāņu skolas audzēkņi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

“Beidzot es varēju apskaut dēlu!” LSM.lv teica Guntis, kurš ar Covid-19 saslimušajam Robertam un diviem viņa skolasbiedriem savas mājas pagalmā Grobiņas novadā bija iekārtojis nometni, kur puiši varēja sagaidīt negatīvu testu. Tēvs ir neizpratnē, kāpēc to nevarēja darīt centralizēti.

… Pļaviņā – telts, kur gulēt, līdzās – tents, zem kura stāv velosipēdi, sauļošanās krēslos sēž trīs 16 gadus veci zēni. Visiem trim ir laboratorijā apstiprināta diagnoze Covid-19. Pļaviņas vienā pusē – vieta roku mazgāšanai, otrā pusē – duša. Netālu ir biotualete. Elektrība un internets arī bija. Ēdienu Guntis nesa un atstāja pļaviņas vidū. Viss tika izdarīts tā, lai zēni nekontaktētos ar mājas iemītniekiem. Un tā – divas nedēļas.

LSM.lv uz šo “Covid izolatoru” atbrauca puišu karantīnas pēdējās dienās kopā ar Grobiņas novada domes darbiniekiem. Viņi gribēja uzzināt, vai viss ir kārtībā. LSM.lv– kas vispār notiek.

Palīdz Grobiņas pašvaldība un Zemessardze

Koronavīrusa uzliesmojums Murjāņu Sporta ģimnāzijā tika atklāts augusta sākumā. Toreiz Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) ieteica ģimnāzijas vadībai sazināties ar saslimušo jauno sportistu vecākiem un sūtīt bērnus mājās.

“Par to, ka man jāpaņem dēls no Murjāņiem, uzzināju no plašsaziņas līdzekļiem, tobrīd man vēl nebija paspējuši piezvanīt no ģimnāzijas.

Sākām domāt, ko darīt, jo visa ģimene nevaram būt karantīnā, jāstrādā.

Turklāt esmu riska grupā, man ir bronhiālā astma.

Tad arī radās ideja lūgt palīdzību pašvaldībai un Zemessardzei, ar kuru esmu saistīts, un iekārtot nometni tieši pļaviņā pie mājas,” stāsta Guntis (pilns vārds LSM.lv redakcijai ir zināms).

Galu galā Grobiņas novada pašvaldība piešķīra transportu, un Robertu kopā ar skolasbiedriem Raulu no Liepājas un Aivi no Dobeles atveda uz jau gatavo nometni. No Murjāņiem brauca lielajā autobusā, visi bija maskās, turklāt autobusa vadītājs no salona bija nodalīts ar aizsargsienu.  Zēni iekāpa un izkāpa  pa aizmugurējām durvīm. Kāpēc Guntis uz “Covid nometni” paņēma arī abus pārējos puišus? Trijatā labāk – nav psiholoģiskās traumas no vientulības, kā arī var kopā trenēties. Teltis piešķīra Zemessardze, draugi palīdzēja gan nometni iekārtot, gan atveda velotrenažieri jaunajiem sportistiem.

“Kad mūsu novada iedzīvotājiem vajadzīga palīdzība, mēs cenšamies to sniegt. Pirms divām nedēļām bija zvans, ka puiši no Murjāņiem jānogādā mājās, bet transportu valsts nenodrošina un iespējas atstāt zēnus ģimnāzijā nav. Vajadzēja atrast kādu risinājumu gan pārvešanai, gan nometnes iekārtošanai. Bija vairāki varianti, palikām pie šī. Dome piešķīra biotualeti, ēdienu mēs nodrošinām,” LSM.lv stāsta Grobiņas novada domes izpilddirektors Uldis Vārna.

Bija svarīgi ne tikai visu sagatavot zēnu atbraukšanai, bet arī izdarīt tā, lai neviens ar viņiem nekontaktētos, lai palīgi paši nenonāktu izolācijā. 

“Kopumā mēs visu izdarījām pašu spēkiem. Bet man likās, ka valsts iestādēm būtu bijis aktīvāk tajā jāiesaistās. Ja nu vecāki paši nebūtu varējuši paņemt bērnus? Vai viņi brauktu mājās ar reisa autobusu? Visu pārlikt uz vecāku pleciem?” ir neizpratnē Uldis Vārna.

Pašvaldībā uzskata, ka gadījums ar Murjāņu Sporta ģimnāzijas audzēkņiem ir zīmīgs – epidēmija Latvijā sākās jau gandrīz pirms pusgada, bet vēl līdz šim daudz kas nav pārdomāts un, ja būs jauns nopietns pandēmijas uzliesmojums, valsts tam vienkārši nebūs gatava.

“Pie mums ir ļoti skaļi virsraksti par milzu palīdzību, kas tiek sniegta cilvēkiem. Tikai līdz vienkāršajiem cilvēkiem tā nenonāk,” saka Guntis. Viņš uzskata, ka visiem saslimušajiem jaunajiem sportistiem vajadzēja ierīkot lielu telšu nometni, un tas būtu bijis daudz labāk nekā izvadāt potenciālos infekcijas nēsātājus pa visu valsti un tad uz karantīnas laiku ieslēgt telpās.  “Varēja palūgt palīdzību armijai, visus kādā pļavā iekārtot, lai bērni būtu kopā. Nevis aizsūtīt viņus prom, lai vecāki lauza galvu. Man šķiet, ka variants ar bērnu nosūtīšanu mājās bija nevis problēmas risinājums, bet vienkārši “pārmiju pārslēgšana”, lai tur, “augšā”, atbrīvotos no atbildības,” domā Guntis.

Murjāņiem nebija resursu iesaistīties 

Murjāņu Sporta ģimnāzijas direktora pienākumu izpildītājs Sergejs Čevers sarunā ar LSM.lv norāda, ka šāda situācija valstī vēl nebija bijusi. Tāpēc arī nesapratne:

“Sākumā bija divi saslimuši zēni, un mēs bijām gatavi nodrošināt izolāciju. Tomēr, kad inficēto kļuva vairāk…

Mums vienkārši nav tādu resursu, pirmām kārtām – cilvēku resursu. Jā, būtu jābūt kaut kādai vienotai sistēmai, kaut kādam darbības mehānismam šādās situācijās. Tomēr mūsu gadījums ir pirmais, kurš tik skaļi izskanējis pa visu valsti. Un neviens ar to nenodarbojās, mēs nolēmām atrisināt problēmu ar vecāku un pašvaldību palīdzību. Es neuzskatu, ka tas ir normāli. Iespējams, pēc mūsu gadījuma tiks izveidota kāda sistēma,” stāsta Sergejs Čevers.

Ko par to saka SPKC?

Instrukcijās par vasaras nometņu darba kārtību nav teikts, ka nometne šādos gadījumos jāpārvērš par izolatoru slimiem bērniem, sarunā ar LSM.lv uzsver SPKC Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs.

Viņš īpaši uzsvēra, ka viens no nosacījumiem, kuriem piekrita vecāki, nosūtot bērnus uz Murjāņiem, - ja bērns saslimst, viņi ved bērnu mājās, jo nav iespējams nodrošināt ne personālu, ne aizsargapģērbu, ne citu nepieciešamo.

“Tāpēc darba kārtībā pat nebija jautājuma par to, lai piešķirtu kādus papildu līdzekļus un mediķu brigādi, kas nodarbotos ar šo bērnu izolāciju,” piebilst Jurijs Perevoščikovs.

Bet vai no infekcijas ierobežošanas viedokļa ir pareizi nosūtīt inficētus cilvēkus pie veseliem cilvēkiem, turklāt nereti uz vietām, kur nav iespējams izolēt saslimušos, piemēram, uz vienistabas dzīvokli?

“Protams, no ideālā epidemioloģijas viedokļa - visiem būtu jāatrodas atsevišķos boksos, taču mēs dzīvojam reālajā pasaulē un tas nav iespējams.

Nav iespējams sasniegt nulles risku. Tie būtu pārāk lieli ieguldījumi, katram saslimušajam veidot atsevišķus apstākļus. Tas nav iespējams,” atzīst Perevoščikovs.

“Un ir pierādīts, ka infekcija pietiekami labi tiek kontrolēta esošajā realitātē. Un esošā realitāte ir tāda, ka cilvēks ar viegliem simptomiem ārstējas mājās. Un mums 90% cilvēku ārstējas mājās, un bieži vien – kontaktā ar citiem cilvēkiem. Risks [inficēties] šajā gadījumā ir pieļaujams, jo no tā nevar izvairīties. Un attiecībā uz Murjāņu ģimnāziju es gribētu vēlreiz uzsvērt – bija jautājums, vai atvērt nometnes vai ne. Nolēma atvērt, jo samazinājās saslimstība un apstākļi bija pietiekami labvēlīgi. Protams, riski nav izslēgti, un nav izslēgts, ka kāds vasaras nometnē inficēsies. Pašlaik nometnes jau tiek slēgtas, tēma jau nav aktuāla, ja tā būs aktuāla nākamgad – skatīsimies, vai vajadzētu kaut ko mainīt, piedāvāsim Izglītības ministrijai padomāt par to, vai nometnes nodrošinās šo personu transportēšanu un izolēšanu. Taču es domāju, ka to nedarīs – ceļazīme uz šādu nometni tad maksās daudz vairāk,” pauž Perevoščikovs.

Covid-19 pacientu transportēšanas jautājums, pēc viņa teiktā, tika apspriests ne vienu reizi vien. “Un katrā gadījumā, un to gadījumu bija daudz, šis jautājums tika atrisināts.

Tas bija vai nu specializēts Samariešu biedrības transports, vai taksometru pakalpojums.

Šajā gadījumā mēs ieteicām skolas direktoram vērsties pie šīm instancēm, taču neviens nepiekrita pārvadāt bērnus,” stāsta SPKC pārstāvis.

Viņš piebilst, ka daudzos gadījumos, kad ar Covid-19 saslimuši bērni, viņi mācījušies mājās, bet vecāki uzturējušies mājas karantīnā. Viņam liktos dīvaini, ja vecāki šādā situācijā norobežotos, nododot rūpes par saviem bērniem cilvēkiem no malas: “Pati jautājuma nostādne nedaudz šokē. Mums nav bijis tādu gadījumu, ka kāds atteiktos, teiksim, sagaidīt vai atvest savu bērnu. Gluži otrādi, vecāki pat centušies iekļūt slimnīcā, atrasties palātā kopā ar savu bērnu. Jā, viņi piekrīt, ka var inficēties, un, iespējams, jau ir inficējušies, tomēr tas viņus neaptur.”

“Pieļauju, ka tādi atsevišķi gadījumi var būt, bet neesmu pārliecināts, ka šādiem atsevišķiem gadījumiem jāveido atsevišķa sistēma,” rezumē SPKC Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors.

Tēvs gatavs dalīties pieredzē

“Sapņoju par to, ka varēšu apskaut savu bērnu!” iesaucas Guntis zēnu “ieslodzījuma” pēdējās dienās. Visvairāk viņu tracina ēdiena nodošana.

“Tas jāpamet gluži kā sunim un jāiet prom. Tomēr ir arī atbildība pret citiem, nedrīkst riskēt…”

Koronavīrusu zēni pārcietuši vieglā formā – vienam bijusi temperatūra 37,5, otram vairākas dienas bija zudusi oža. Trešajam bijis paātrināts pulss pat pie nelielas slodzes uz velotrenažiera.  Jā, puiši nepārtrauca trenēties, spēlēja futbolu, badmintonu.

Pagājušajā piektdienā zēni tika aizvesti uz atkārtotu testēšanu, piesardzības pasākumi bija tādi paši kā braucienā no Murjāņiem uz Grobiņu. Visiem trim rezultāti bija negatīvi. “Beidzot varēju apskaut dēlu!” priecājas Guntis, kad piezvana LSM.lv. “Pirmajās minūtēs bija vēl kaut kāda piesardzība, bijām taču šajā laikā pieraduši distancēties.”

Un Guntis piebilst - ja nākotnē kaut kur valstī – jācer, gan, ka tā nenotiks, - radīsies līdzīga situācija, viņš ir gatavs dalīties pieredzē, kā organizēt karantīnu.

Zēni jau ir veseli un mājās, “pašpasludinātā Covid nometne” Grobiņas novadā kļuvusi tukša. Bet jautājumi paliek.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti