ES attīstības sadarbība ar Āzijas, Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm ir vairāk nekā 50 gadus sena. Vēl 50.gadu nogalē valstis parakstīja līgumu par kopīgu Eiropas attīstības sadarbību. Tas nozīmēja gan tehnisku, gan finansiālu atbalstu tām tālajām zemēm, no kurām tagadējās bijušās kolonijas, tad vēl joprojām atradās Eiropas likumu varas ietekmē.
Ar laiku ES atbalsta lietussargs trešo valstu attīstībai ir izpleties un audzis. Piemēram, tieši šim nolūkam domātais Eiropas Komisijas portfelis ir viens no naudas ziņā bagātākajiem un dāsnākajiem. Un tam iemesli ir vairāki.
Klimata izmaiņas – milzīgie karstuma, sausuma periodi vai plūdi, kas rada badu, imigrāciju un nemierus, slimības ir tikai viens no draudiem, ar ko Eiropa cīnās. Tā cenšoties radīt iespējas palikt grūtajos reģionos dzīvojošajiem savā zemē un neaut kājas imigrācijai uz Eiropu. Kā arī palīdzētu, lai nabadzīgās vietas attīstītos un ar laiku starptautisko donoru atbalsts vairs nebūtu nepieciešams.
Programmas ir dažādas un palīdzēt attīstīties nenozīmē tikai dot naudu, bet arī prasīt vietējiem rīcību pretī, piemēram, Āfrikas ciematā pašiem uzbūvēt šķūni pārtikas glabāšanai, kas nabadzīgu resursu apstākļos ir svarīgi. Attīstības sadarbība nozīmē arī nodot tālāk savu pieredzi un zināšanas - kā veidot valsts pārvaldi, tiesu sistēmu zemēs, kur karu dēļ tā ir absolūti iznīcināta, vai tādas nekad nav bijis.
Baltijas valstis atvēl vismazāk
Latvija aizvadītā gada budžetā šim mērķim paredzēja 11,24 miljonus latu, kas ir 0,08% no iekšzemes kopprodukta. 90% šīs naudas atvēlēti iemaksām ES budžetā, ES Attīstības fondā, ANO aģentūrās un fondos, starptautiskajā Attīstības aģentūrā un tamlīdzīgi, bet 10% – aptuveni 50 tūkstoši latu – atvēlēti divpusējai palīdzībai.
Latvija ar šo naudas apjomu patlaban ir starp tām Eiropas valstīm, kas trešo valstu attīstībai atvēl vismazāk.
Un līdzīga situācija ir visām trim Baltijas valstīm kopā.
Par to tad arī ceturtdien Saeimā runās Baltijas asamblejas starptautiskā konference, uz kuru devies arī ES attīstības komisārs Andris Piebalgs.
Baltijas valstis ir mazas un būtu labi, ja šajā jomā tās sadarbotos, uzskata Piebalgs, lai gan iepriekšējā pieredze rāda, ka projekti, kuros Baltijas māsas liek kopīgu naudu, reti izdodas.
Pēc komisāra domām, pašlaik nevar teikt, ka Latvija atbalsta demokrātiju un cilvēktiesības pasaulē ar salīdzinoši tik mazu attīstības budžetu un būtu jāpalielina nauda nevis ES atvēlētajā daļā, bet divpusējai sadarbībai ar konkrētām valstīm. Te visvairāk varētu palīdzēt tieši nevalstiskās organizācijas. Bet, lai tas viss attīstītos, Latvijā būtu vajadzīgi arī atbilstoši likumi.
Gatavi dalīties un palīdzēt
Inese Vaivare ir organizācijas „LAPAS” vadītāja, kas apvieno 29 attīstības darbā iesaistītas nevalstiskās organizācijas. Tās strādā gan ar Latvijas, gan starptautiskajiem attīstības jautājumiem. Nevalstiskās organizācijas jau tagad dara daudz, saka Vaivare, arī bez valsts atbalsta, taču varētu vēl vairāk.
Taču attīstības sadarbība allaž ir bijis jautājums, par kuru ir daudz šaubu un skepses, vai tas ir nepieciešams un vai tas nes arī kādu labumu, un vai valstīm, kas pašas piedzīvo salīdzinoši grūtus apstākļus, vajadzētu domāt par citiem. Partijas „Visu Latvijai” Saeimas deputāts Jānis Dombrava uzskata, ka Latvija vēl nav gatava dāsnai devējas lomai.
Savukārt Vidzemes augstskolas Sociālo zinātņu Fakultātes dekāns Visvaldis Valtenbergs norāda, ka Latvija šajā ziņā nav unikāla valsts. Debates par to vai naudu izlietot pašmāju vajadzībām, vai dot kādam trešajās valstīs, ir daudzu nacionālo valdību karstais kartupelis. Latvijas gadījumā tas varētu palīdzēt ne tikai izdot naudu, bet arī dibināt jaunus un svarīgus kontaktus ar citām valstīm.
Valtenbergs arī norāda, ka Latvijas iedzīvotāji ir gatavi dalīties un palīdzēt citiem - to parāda lielais sabiedrības atbalsts dažādās ziedojumu akcijās pašmājās.
