Ko darīt, lai cilvēki netiktu notiesāti jau pirms sprieduma, Liepa gan nezina. Un saka, ka juristiem vispirms pašiem būtu jāvienojas par to cik daudz un kādos gadījumos būtu jāsaka sabiedrībai par kādu iztiesājamo lietu. L. Liepa turpina, ka šobrīd tiesu vara nekādā ziņā nevēršas nedz ar kādiem aicinājumiem, nedz ar priekšlikumiem pie medijiem. Vispirms jau paši tiesu varas profesijas pārstāvji savā starpā vienosies vai tiesnešiem komentēt spriedumus, vai prokuroram un advokātam pirms lietas vispār izteikties par šo jautājumu. Jo nav konkrēta regulējuma.
Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne, kura iepriekš bija Satversmes tiesas tiesnese, saka, ka vispirms tiesnešiem pašiem būtu jāvienojas kā rīkoties, kā arī jāizmanto veselais saprāts par to ko un kā vajadzētu kurā gadījumā teikt. Viņa uzsver, ka dažkārt cilvēkam no malas liekas, ka tiesai vajadzētu spriest tā vai savādāk. Protams, ka mēs no tā nevaram izvairīties. Tā tas ir visur, vienmēr. Bet ir šaubas, vai var noregulēt šādus ētiska rakstura jautājumus
Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica vadītāja Inga Spriņģe piekrīt, ka tiesas un žurnālistu komunikācijai trūkst vienotu standartu. Pat jau iztiesātās lietās būtiski atšķiras pieeja spriedumiem un komisijas maksa, kas par to tiek ieturēta. Spriņģe ir pārliecināta, ka tiesai būtu vairāk jāskaidro savus lēmumus. Viņa uzsver, ka šobrīd, bieži vien tā sajūta ir, ka tiesneši, slēpjoties aiz šī aizbildinājuma, ka „man nekas nav jāpaskaidro” - viņi patiesībā slēpj savu nekompetenci. Viņi baidās runāt, jo pierādīsies, ka viņi nespēj pamatot. Ir gadījumi uzskatāmi, kur tiesa strādā nekompetenti un viņi nezina ko viņi dara. Tur ir kaut kāds izglītības trūkums.
Aptaujātie ir vienisprātis vien par to, ka šādus jautājumus likumos, visticamāk, nevajadzētu regulēt. Līdzsvars starp sabiedrības tiesībām uz informāciju, mediju sargsuņa lomu un nevainīguma prezumpciju būtu jāatrod diskusijās un ētikas kodeksos.
