Sadaļas Sadaļas

Atvērtie faili

#24 Pandēmijas nestās izmaiņas: kopdziedāšanas tradīcija vairs nebūs tāda kā agrāk

Atvērtie faili

#26 Šķēršļi kopdzīvei Latvijā viendzimuma ģimenēm: Vai valsts mainīs attieksmi

#25 Digitālās televīzijas krimināllieta: vai šajā lietā var cerēt uz taisnīgu atrisinājumu

«Digitālgeitas» lieta būs jāskata no jauna. Kas tiesu sistēmā ir nogājis greizi?

Šoruden tika gaidīts gala spriedums vienā no vērienīgākajām Latvijas politbiznesa prāvām – digitālās televīzijas krimināllietai. Taču tā vietā, lai pieliktu punktu 13 gadus ilgajai tiesvedībai, Augstākā tiesa iepriekšējās instances spriedumu atcēla un lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai. Kas tiesu sistēmā ir nogājis greizi, un vai pēc tik gariem tiesāšanās gadiem vispār iespējams taisnīgs iznākums?  

ĪSUMĀ:

DIGITĀLGEITAS VĒSTURE

Sākums – prokurori lietu šķetināja ilgi

2003. gada 10. novembra vakarā ziņa numur viens Latvijas Televīzijas ziņās bija par Harija Krongorna aizturēšanu.  Ziņa par kratīšanām Tautas partijas dibinātāja Andra Šķēles uzņēmumā izraisīja īstu satricinājumu. Tolaik nebija ierasts, ka Latvijas tiesībsargi ķertos klāt tik lielām ''zivīm''. 

Taču Ģenerālprokuratūrā pie vadības bija nokļuvis Jānis Maizītis, pirms gada bija izveidots Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, un lietas sāka mainīties. Likumsargi prokurora Edvīna Piliksera vadībā sāka izmeklēt darījumus par digitālās televīzijas ieviešanu Latvijā, kuri raisīja aizdomas par krāpšanu, bet aiz tiem vīdēja prominentu politikas un biznesa cilvēku uzvārdi.

Krimināllietas pamatā ir kāds 2002. gadā noslēgts līgums. Digitālās apraides ieviešanai Latvijas valsts bija izveidojusi uzņēmumu „Digitālais Latvijas Radio un televīzijas centrs”, taču tas nevis pats ķērās pie uzdevuma izpildes, bet iesaistīja starpnieku – britu pastkastītes firmu „Kempmayer Media limited”. 

Līgums ar „Kempmayer” paredzēja, ka valsts tam pirmajā posmā vien samaksās vērienīgu summu – vairāk nekā 53 miljonus ASV dolāru. 

“Lieta tika uzsākta, konstatējot, ka ir noslēgts šāds līgums, par kuru nebija informēta neviena no tā brīža augstākajām amatpersonām un arī citām personām, nemaz nerunājot par sabiedrību,” vēsturē atskatās viens no lietas prokuroriem Monvīds Zelčs.

Piliksers, kurš vadīja izmeklēšanu, pa šo laiku ir devies pensijā.

“Tāda apmēra līgums tika noslēgts ar kompāniju, kura faktiski nekādu saimniecisko darbību nebija veikusi. Līgums tika noslēgts ar viltu, izmantojot uzticību, tātad tika maldināts satiksmes ministrs, pilnvarnieki,” stāsta Zelčs.

Prokuratūras ieskatā ideja par digitālās televīzijas ieviešanu dzimusi bijušā telekanāla LNT šefa Andreja Ēķa galvā. Viņu arī uzskata par vienu no shēmas organizatoriem. 

“Ēķis bija viens no galvenajiem motoriem. Mēs arī uzskatījām, ka viņš ir gala labuma guvējs. Ka par viņu liecināja, ka viņš ir līme, kas visu satur kopā. Viņš arī komunicēja un iesaistīja visus,” prokuratūras versiju ieskicē Zelčs.

Bijušā telekanāla LNT šefs Andrejs Ēķis

Prokuratūra uzskatīja, ka, sapratis, ka bez politiskās aizmugures nespēs visu saregulēt sev par labu, Ēķis caur Jurģi Liepnieku uzaicinājis projektā iesaistīties Andri Šķēli. „Kempmayer” patiesie labuma guvēji bija noslēpti ārzonās, bet vairākas krimināllietas materiālos esošās liecības lika domāt, ka tā bija tieši šī trijotne.

Latvijas amatpersonu sākotnējie stāsti, ka „Kempmayer” īstenojis līdzīgus projektus Īrijā, Vācijā un Singapūrā, izrādījās meli. Firmai vispār nebija nekādas pieredzes. 

“Kā tur mēs pierēķinājām, ka tikai par uztvērējiem vien [rēķināja] 35 miljonus, tikai tāpēc, ka uztvērēju cena bija samainīta, lētāki bija, dārgākos cena bija iekšā un samainīta uz lētākajiem uztvērējiem. [..] Man radās pārliecība, ka viennozīmīgi tā ir afēra, ka tā ir krāpšana, ka gribēja tur “nohamīt”, krieviski izsakoties, krietnu naudas žūksni. Bet tādu lietu ir grūti pierādīt,” stāsta prokurors.

Tolaik Latvijā nebija pieredzes ar šādu lietu izmeklēšanu. Tiesībsargi pirmoreiz rakstīja tiesiskās palīdzības lūgumus ārvalstīm. Kā raksturo prokurors Monvīds Zelčs, bija teju ar pirkstu jāvelk līdzi katram līgumam, pirkuma summai un katram lēmumam.  

“Viss tas līgums tika sakārtots, vairākas cilvēku grupas, tur juristi, tie, kas saliek tos skaitļus, tad tie, kas bija, lai var akceptēt Satiksmes ministrijā, lai tur dabūtu zaļo gaismu, – šajā gadījumā bija vajadzīga pilnvarnieku piekrišana šiem līgumiem. Bet nekāds konkurss nebija, tas arī ir interesanti, un tad paskatoties, kas tā par firmu, tas arī aizdomīgi jau ir. Kāpēc ar viņiem, kas viņi tādi, tas viss tika šķetināts, šķetināts. Kas tur stāv apakšā, kas ir dalībnieki, dalībnieku dalībnieki. Kas piedalās līgumu slēgšanā, kas sastāda līgumus, vai šie cilvēki ir saistīti, kādā veidā ar akcionāriem, ar tiem, ar tiem,” uzskaita Zelčs.

Pēc vairāku gadu izmeklēšanas lieta tiesā nonāca 2007. gadā. Uz apsūdzēto sola sēdās 20 cilvēki. Šķēles viņu vidū nebija, bet bija viņa sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks, grāmatvedis Harijs Krongorns, advokāts Jānis Loze, jau pieminētais Ēķis un citi. 

Tiesa ilga septiņus gadus, bet apelācijas instancē dažus attaisnoja

Rīgas apgabaltiesā vispirms lietu iztiesāja tiesnesis Juris Stukāns, kurš tagad ir ģenerālprokurora amatā. Tiesas process pirmajā instancē ilga septiņus gadus. 

Bijušajam televīzijas LNT valdes priekšsēdētājam Andrejam Ēķim tiesa piespriedusi naudas sodu 120 minimālo algu apmērā, bet polittehnologam Jurģim Liepniekam – 200 minimālo algu apjomā jeb 72 tūkstošus eiro. Bet advokātam Jānim Lozem tiesa noteikusi divu gadu cietumsodu un 100 minimālo algu naudas sodu.

Cietumsodu kopumā piesprieda septiņiem cilvēkiem. Bargāko – trīs gadu – cietumsodu saņēma Šķēles uzņēmuma darbinieks Krongorns un „Kempmayer” Latvijas meitas firmas valdes locekļi Jānis Svārpstons un Andrejs Zabeckis.

“Viņi bija tie, kas bija noformēti kā labuma guvēji tajos ofšoros, starpnieku uzņēmumos. Par Ēķi runājot, nebija dokumentu. Te, starp citu bija dokumenti, atšķirībā no Ēķa un Šķēles,” komentē prokurors Zelčs.

Vēl vairākiem apsūdzētajiem piesprieda naudas sodus un lika atmaksāt noziedzīgajā darījumā iegūtos līdzekļus. Dažus attaisnoja. 

“Es uzskatu, ka tur ir noziegums. Tās personas, kuras es notiesāju, es uzskatu, ka tās bija izdarījušas noziegumu. Šobrīd punkts vēl nav pielikts. Starp citu, apelācijas instance vēl dažus attaisnoja, bet lielāko daļu tomēr notiesāja, līdz ar to tajā jautājumā, ka noziegums ir noticis, apelācijas un pirmajai instancei nav domstarpību,” tagad saka Juris Stukāns, pirmās instances sprieduma autors. 

Taču ar Stukāna spriesto nemierā bija gan prokuratūra, gan apsūdzētie. Neviens no viņiem savu vainu nekad nav atzinis.

Spriedums tika pārsūdzēts un vēlreiz nonāca Rīgas apgabaltiesā, bet nu jau kā apelācijas instancē. 

Arī tā secināja, ka notikusi krāpšana, un kopumā deviņus cilvēkus atzina par vainīgiem. Sodus gan nedaudz samazināja, līdzīgi kā pirmā instance saskatot saprātīga lietas izskatīšanas termiņa pārkāpumus. 

Apelācijas tiesa attaisnoja vēl četrus cilvēkus – visus valsts deleģētos pilnvarniekus Latvijas Valsts radio un televīzijas centrā, kuram projekts bija jāuzrauga. Pazīstamākais no viņiem ir vēlākais Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.

Prokurors Zelčs ir nemierā tikai ar divu cilvēku attaisnošanu. Viens no viņiem ir advokāts Mārtiņš Kvēps, kuru apsūdzība uzskata par „Kempmayer” līguma autoru. Otrs – „Kempmayer” Latvijas firmas valdes priekšsēdētājs Juris Ulmanis. Abus attaisnoja jau pirmajā instancē. Tiesa uzskatīja, ka Ulmanis, parakstot “Kempmayer” līgumu, ir uzticējies valdes locekļiem Svārpstonam un Jānim Zipam, savukārt Kvēps tikai kā advokāts sniedzis pakalpojumus citiem apsūdzētajiem. Lai kāds būs tiesvedības turpinājums, attaisnotie jau tagad var aizmirst par šo tiesvedību. Viņiem lieta ir beigusies. 

Prokurors Monvīds Zelčs

“Es nepiekrītu spriedumam daļā, viena daļa ir par protesta noraidīšanu par Mārtiņa Kvēpa attaisnošanu, tam es kategoriski nepiekrītu. Es uzskatu, ka tas lēmums nav argumentēts. Tā vienkārši runājot, es uzskatu, ka Senāts ir tā vienkārši atrakstījis šo jautājumu. Senāts pierādījumus nevērtē, bet protestā bija norādīti 32 pierādījumi, no kuriem bija tikai pieci atrunāti apelācijas spriedumā. Es Senātam lūdzu atcelt šo spriedumu, jo nav ņemti vērā virkne pierādījumu, un turklāt vairāki pierādījumi vērtēti pretēji, neatbilstoši to saturam.

Un otrs būtiskākais moments bija Ulmaņa attaisnošana, kur arī Senāts noraidīja protestu. Manā ieskatā arī šī daļa nav pamatota,” uzskata Zelčs.

Kāpēc prokurors neiebilda par pārējiem attaisnotajiem? 

“Es neredzēju pamatu vēl strīdēties par viņu attaisnošanu. Kāpēc? Nu tāpēc, ka es tiem argumentiem, kurus norādīja apelācijas tiesa, piekritu. Tur sanāk tā, ka to personu, ja mēs runājam par pilnvarniekiem, kur ir Rubenis un pārējie, tad pēc būtības arī šis personas ir maldinātas zināmā  mērā. Un, ja šo apstākli liek pamatā, ka viņas ir maldinātas, apsūdzot citas personas, tad viņiem inkriminēt kaut ko ir diezgan grūti. Labi, pirmās instances tiesa inkriminēja nolaidību, tas arī ir zem jautājuma,” skaidro prokurors.

Uz norādi, ka viņš visus šos gadus uzturēja viņiem apsūdzību, prokurors saka: “Saprotiet, mainās viedoklis laika gaitā.  Ne tikai šajā lietā, daudzās lietās ir tā, ka jums sākumā liekas, ka ir tā un varētu būt tā, bet, kad jūs paskatāties, vai kāds cits apskatās un no citas puses, un jūs redzat, ka tie argumenti ir pamatoti. Tad nav jēgas principiāli strīdēties, ja tu piekriti.” 

Tomēr Zelčs uzskata, ka pilnvarnieki nebija apsūdzēti bez pamata. Lai projekts saņemtu Satiksmes ministrijas atbalstu, vajadzēja valsts pilnvarnieku „jā” vārdu, un viņi to deva. 

“Tā ir elementāra lieta pārbaudīt, ja tev priekšā tiek celts līgums par 50 miljoniem pirmajā posmā vien, un tu pat neesi [interesējies], kas tā par firmu, kaut kādus datus par viņiem. Nu kas tas ir, nu labi, tev tur stāsta, ka tur viss kārtībā ar to firmu, līgumu, tie iesaistītie. Bet tev ir kaut kas jāpārbauda, tu  nevari uzticēties, ka tev kaut ko atnāk un mutiski pastāsta. Viņiem nekādu dokumentu nebija par to firmu, kāpēc ar viņiem tieši?” spriež prokurors.

Tomēr tiesa uzskatīja, ka citi pret viņiem izmantojuši viltu. Tajā skaitā advokāts Kvēps, kuram kā līguma autoram, pēc prokurora domām, bija liela loma maldināšanā. 

Augstākā tiesa prokurora protestu pret Kvēpa un Ulmaņa attaisnošanu šoruden noraidīja, vēl jo vairāk – apelācijas spriedumu notiesātajiem atcēla vispār un lika skatīt no jauna.  

SPRIEDUMĀ ATŠĶIRĪGIE MILJONI UN CITAS NEPILNĪBAS

Lietas sarežģītība neattaisno kļūdas

Augstākā tiesa šo lietu skatīja rakstveidā triju tiesnešu sastāvā. Tiesnese Sandra Kaija uzreiz uzsver, ka sprieduma atcelšana nenozīmē vainīgo attaisnošanu. Tā nav. Augstākā tiesa, skatot lietu kasācijas instancē, nevērtē pierādījumus, bet gan skatās, vai iepriekšējās instances ir ievērojušas likumu. 

Un šajā gadījumā Augstākā tiesa faktiski ir pateikusi, ka apelācijas tiesas spriedumā ir brāķis.

Apelācijas tiesnešu skatījumā izkrāptās naudas summa bija lielāka, nekā norādīts pirmās instances spriedumā, taču šo savu atšķirīgo vērtējumu viņi nepamatoja ar pierādījumiem. 

Strīds ir par naudu, ko valsts pārskaitīja par iekārtām. No kopumā pārskaitītajiem 4 miljoniem latu krāpnieki paguva saņemt daļu – ap miljonu, bet pārējos maksājumus izmeklētāji apturēja. Nauda iesprūda Maltas bankā, tai tika uzlikts arests.

“Pirmā instance uzskatīja, ka izkrāpta ir summa virs 1 miljona latu, respektīvi, daļa no summas, par kuru tika noslēgts līgums. Savukārt Rīgas apgabaltiesa taisīja jaunu noziedzīgā nodarījuma aprakstu un uzskatīja, ka ir izkrāpta visa summa, par ko ir noslēgts līgums, pasakot, ka līgums ir fiktīvs un līdz ar to cietušajiem nebija nekāda pamata šos līdzekļus pārskaitīt. Bet diemžēl apelācijas tiesa nepamatoja šo savu pozīciju,” skaidro Augstākās tiesas tiesnese Sandra Kaija.

“Un vēl viens būtisks atcelšanas iemesls bija attiecībā uz kriminālprocesā aizskartās mantas īpašnieku. Respektīvi, tika atzīta par noziedzīgu un konfiscēta nauda vairāk nekā 3 miljonu dolāru apmērā, bet šīs mantas īpašnieks, kura mantai bija uzlikts arests, netika uzaicināts uz tiesas sēdi, kas viņam liedza īstenot savas tiesības,” norāda Kaija.

Tiesvedības laikā bija mainījies likums un parādījusies norma, ka aizskartās mantas īpašniekam ir tiesības pieteikt lūgumus tiesā, iesniegt pierādījumus, piedalīties debatēs un tā tālāk. Taču apelācijas tiesa to nebija ņēmusi vērā un aizskartās mantas īpašnieka juristu uz tiesu neuzaicināja. Tiesnese Sandra Kaija saka – tiesai ir jāseko līdzi izmaiņām likumos un jāņem tās vērā. 

Viņa piekrīt, ka lieta ir sarežģīta, taču tas neattaisno kļūdas.

“Interesanta, sarežģīta, ļoti smaga [lieta], arī to shēmu saprast, katras personas lomu tajā. Vai darbības, kuras ir veiktas, ir noziedzīgas, vai ir noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Vēl viens atcelšanas iemesls, taisot jaunu aprakstu, attiecībā uz vienu personu neiekļāva norādi uz mantkārīgu nolūku, līdz ar to mantkārīgs nolūks personai vairs nevar tikt inkriminēts.

Tā ir tiesas neuzmanība, lai arī šī lieta ir milzīga apjoma, bet tiesai nedrīkst būt šāda neuzmanība,” uzsver Kaija.

Rīgas apgabaltiesā apelācijā šo lietu skatīja trīs tiesneses  – Irēna Logina, Zinaīda Lagzdiņa un Lauma Šteinerte. Pirmās divas jau ir devušās pensijā. Tiesā strādā tikai Šteinerte. Viņa no intervijas atteicās, taču atsūtīja rakstisku skaidrojumu, no kura noprotams, ka Augstākās tiesas traktējumam tiesnese nepiekrīt.

“Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā sagatavotais nolēmums bija ļoti apjomīgs un sarežģīts, to sagatavojot, sniedzām mūsu ieskatā nepieciešamo motivāciju un vērtējām pierādījumus, sniedzām arī savus motīvus, kāpēc grozīts iegūto finanšu līdzekļu apmērs, piekrītot prokurora protestā norādītajam,” skaidro Šteinerte.

Par aizskartās mantas īpašnieka tiesībām tiesnese Šteinerte norāda, ka attiecīgie likuma grozījumi stājās spēkā, kad tiesvedībā jau bija sākušās debates. 

“Tiesas debašu laikā neviena no procesā iesaistītajām personām nepieminēja minētos likuma grozījumus un neviens nelūdza aicināt uz tiesas sēdi kādu personu, kura likumiskās intereses šajā kriminālprocesā būtu tikušas aizskartas. Tāpat arī lietas iztiesāšanas noslēdzošajā daļā Krimināllietu tiesas kolēģija nesaņēma ziņas, ka kāda persona, uzskatot, ka viņas tiesības tiktu aizskartas, vēlētos piedalīties šīs lietas iztiesāšanā,” raksta Šteinerte.

Šteinerte skaidro, ka tikai pēc pilnā sprieduma sastādīšanas parādījās personas, kuru tiesības, iespējams, ir aizskartas. 

Apelācijas spriedumu kritizē arī pirmā sprieduma autors

Taču apelācijas sprieduma kritikai pievienojas ģenerālprokurors Juris Stukāns, kurš digitālās televīzijas krimināllietu kā tiesnesis skatīja pirmajā instancē.

Ģenerālprokurors Juris Stukāns

“Nav kvalitatīvi izdarīts darbs. Kāpēc? To es nezinu, pajautājiet apelācijas instancei, kāpēc neizdarīja kvalitatīvi darbu. Varbūt nepietika prāta, nezinu. (..) Ja mēs lasām Augstākās tiesas lēmumu, tad tur ir skaidri un gaiši pateikts, ka apelācija ir nekvalitatīvi paveikusi savu darbu, un punkts,” norāda Stukāns.

“Es uzskatu, ka mans spriedums bija pareizs, un punkts. Es, izlasot Augstākās tiesas lēmumu, neredzu, ka kaut kas būtu norādīts, ka pirmā instance būtu nepareizi kaut ko vērtējusi,” viņš piebilst.

Vai no atbildības tomēr nav izsprucis galvenais shēmu organizators? Prokurors Zelčs par to vairs neredz jēgu runāt.

Uz jautājumu, vai šajā lietā uz apsūdzēto sola sēž visi, viņš ar smiekliem nosaka: “Atkal tas pats!”

Lai arī apsūdzības izpelnījās vairāki Andra Šķēles līdzgaitnieki un daži liecināja, ka rīkojās Šķēles interesēs, juridiskus pierādījumus viņa vainai tiesībsargi neatrada. 

Par to, ka darbojies bijušā premjera uzdevumā, apelācijas instancē sāka liecināt, piemēram, Šķēles nodokļu konsultants Uldis Kokins. 

“Mans klients bija [Lozes] advokātu birojs. Taču faktiskie darba uzdevumu devēji bija advokātu biroja klients Andris Šķēle un Harijs Krongorns. Lai man formulētu darba uzdevumus, Andrim Šķēlem un viņa pārstāvim Harijam Krongornam nebija katrreiz jāiesaista advokāta birojs un jārunā caur Jāni Lozi. To viņi varēja izdarīt, pa tiešo sazinoties ar mani,” tā Rīgas apgabaltiesai skaidroja Kokins.

Arī Loze tiesvedības gaitā sāka liecināt, ka darbojies sava klienta Šķēles interesēs. Tiesa šīs liecības neņēma vērā.

Prokurors Zelčs atzīst, ka nepiekrīt tiesas lēmumam attiecībā uz Šķēli, bet “par to vairs nav jēgas runāt, tāpēc ka tas ir pagājis, tur arī būs noilgums. Uz to brīdi vēl varēja kaut ko darīt, tur bija vēl termiņš teorētiski. Bet tā arī paliek, Šķēles kungs samaksāja to naudu atpakaļ, visu.” 

Prokurors Zelčs runā par vēl vienu zīmīgu epizodi. Tieši Šķēle aizdeva naudu, lai norēķinātos par šīs krimināllietas darījumos nopirktajām iekārtām. 

Vēl pirms krimināllietas nonākšanas tiesā, mainoties varai, ''Digitālais Latvijas Radio un televīzijas centrs'' vērsās Stokholmas šķīrējtiesā un lūdza atzīt par spēkā neesošu līgumu ar “Kempmayer”, jo valsts puse esot maldināta par “Kempmayer” pieredzi ciparu televīzijas ieviešanā.

Patiesībā šī firma bija tikai čaula, fiktīvs kantoris. Un tiesa lēma, ka “Kempmayer” jāatmaksā valstij pārskaitītie vairāk nekā 5 miljoni eiro. 

Tos samaksāja Andrejs Ēķis ar Šķēles aizdotu naudu. 

Taču „Kempmayer” jau bija nopircis digitālās televīzijas iekārtas, un šo naudu negribēja zaudēt. Cilvēki, kas stāvēja aiz šiem darījumiem, panāca, ka vēlāk digitālo televīziju Latvijā tomēr ieviesa ar tām pašām „Kempmayer” iekārtām. Par to ierosināts cits kriminālprocess, kurā šoruden prokuratūra uzrādīja apsūdzības uzņēmuma „Tet” vadītājam Jurim Gulbim un vēl četriem cilvēkiem.  Šķēles viņu vidū nav. 

“Ļoti ietekmīgs cilvēks, joprojām viens no ietekmīgākajiem. Šis, starp citu, ir tikai viens no viņa biznesiem, bet te viņš vismaz drusku dabūja pa pirkstiem, tēlaini runājot,” saka prokurors Zelčs.

Šķēlem nācās liecināt tiesā. Savu saistību ar krimināllietā iztirzātajiem darījumiem viņš noliedza un stāstīja, ka interese par digitālās televīzijas projektu radusies tikai vēlāk.

Viņš būtu iegādājies ''Digitālo Latvijas Radio un televīzijas centru'' vai „Kempmayer”, ja varētu iegūt kontroli kādā no šiem uzņēmumiem, taču tas neesot izdevies. 

GARĀ TIESVEDĪBA

“Nu tur bez variantiem. Es nezinu, kā var būt saprātīgi [termiņi], ja paiet gadi; gadiem nevar izvērtēt, izskatīt lietu,” saka Stukāns.

Savukārt Zelčs norāda – tāds ir šī brīža likums. 

“Tas, ka ir jāsauc cilvēki, vēlreiz jāpratina, jāveic tas pats, kas pirmstiesas laikā, mēs pratinājām viņus pirmstiesas laikā, mums prokuroriem tiesā viņi atkal ir jāpratina par jaunu... Būtībā tas pats tiek darīts, dublēts,” norāda Zelčs.

“Es jums saku, tādu gadījumu bija diezgan daudz, es neatceros, ka būtu pateikts „nē”, būs tiesas sēde, nevis jūs brauksiet, piemēram, darba komandējumā. Praktiski ļoti lielā mērā, ja ne pat tuvu 100% tika respektēta apsūdzēto privātā dzīve, darba dzīve. Tas arī paildzina šo laiku.

Es atceros, ka pirmās instances tiesnesis vienā no sēdēm, skatot šādu lūgumu, pat teica – mēs noņemsim šo lietu no izskatīšanas, bet tad sūdzieties, ka ir saprātīgo termiņu pārkāpumi lietā,”  stāsta Zelčs.

Sava atbildības daļa par ilgo tiesvedību ir arī tiesai. Apelācijas tiesa divreiz pagarināja sprieduma sagatavošanas datumu, lai gan likums to ļauj darīt vienreiz.

Senatore Kaija saka: “Mēs atzinām, ka ir pārkāpts likums, bet šis pārkāpums nav tāds, ka šis iemesls ir par pamatu, lai atceltu spriedumu, bet nolēmumā bija norādīts, ka tas ir pamats jautājuma lemšanai par disciplināro atbildību tiesnesim.” 

Taču pie atbildības vairs nav ko saukt. Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Daiga Vilsone norāda, ka ziņas par referējošās tiesneses Irēnas Loginas kavēšanos no citiem tiesnešiem saņemtas, kad Logina atradās darba nespējā. Vēlāk viņa pensionējās, līdz ar to pārbaudi neturpināja. 

Lietu kādu laiku neskatīja arī tāpēc, ka tiesnese slimoja. 

“Manuprāt, tur vesels gads ir tikai tādēļ, ka bija slimošana. Varēja būt īsāks,” saka Stukāns. Viņš gan nepārmet tiesnesēm, saka – slimošana ir dzīves sastāvdaļa. Un arī gatavošanās lietai nav romāna lasīšana. 

“Gribi negribi, tas ir jāizlasa. Un izlasīt nevis tā, kā romānu, bet jālasa tā, lai saprastu, uz ko tas attiecas un kā tas ietekmē to lietu. Līdz ar to tas prasa bišķiņ ilgāku laiku. Vai varēja būt ātrāk?  Viennozīmīgi varēja, tas ir darba organizācijas jautājums,” uzskata Stukāns.

Stukāns spriež: lai lietai pieliktu punktu, tiesai vairs nav daudz darba. Jauni pierādījumi nav jāmeklē, viss, ko varēja lietā pārbaudīt, ir pārbaudīts, visi ir nopratināti. 

“Šobrīd nekas nav jādara atkārtoti, viss, kas lietā ir fiksēts, vienkārši jāpārvērtē vēlreiz un jāpamato,” norāda tiesnesis.

Bet vai pēc tik ilgstošas tiesāšanās var runāt par taisnīgu lietas iznākumu? Zelčs uzskata, ka taisnīga noregulējuma nebūs, jo netika notiesāts Ulmanis un Kvēps.

Savukārt Stukāns saka: “Šeit var dažādus izteicienus izmantot. Labāk vēlāk nekā nekad. Tas būtu viens. Otrs moments, jā, varētu teikt, ka novēlotais sods vairs nav taisnīgs, bet atkal jautājums, cik novēlots. Konkrētajā gadījumā ir vairākas pietiekami zināmas personas, nu viņām arī ir tiesības uz aizstāvību, nu nevar ātruma dēļ, ātri, ātri, pēc revolucionāras pārliecības noteikt sodus un notiesāt. Ir šis mehānisms.” 

Stukāns ir piedalījies jaunu likuma grozījumu tapšanā, tie pieņemti parlamentā, un no nākamā gada tiesās sāksies jauna dzīve. 

“’Un tas cits process nozīmēs to, ka tiesas sēdē pavadītais laiks, pēc maniem aprēķiniem, kā minimums samazināsies uz pusi. Nebūs jāatkārto tas, kas lietā jau ir fiksēts. Visiem būs jāpauž attieksme pret lietā fiksēto,” norāda Stukāns. 

Latvijas Radio uzrunāja arī vairākus digitālās televīzijas lietā apsūdzētos. Bet neviens izteikties nevēlējās.

Neviens no apsūdzētajiem savu vainu nekad nav atzinis. Viņi vienmēr ir teikuši, ka notikušais bija parasts biznesa darījums. Bet tiesas galavārds vēl jāgaida. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt