Valsts Prezidenta vēlēšanas

Juris Jansons

Valsts Prezidenta vēlēšanas

Kāda ir prezidenta amata kandidātu vīzija par Latvijas attīstību?

Didzis Šmits

Didzis Šmits – jau ilgus gadus tuvu politikai

Saeimas deputāts Didzis Šmits, kuru Valsts prezidenta amatam izvirzījušas “KPV LV” Saeimas frakcijas deputātes Karīna Sprūde un Linda Liepiņa kopā ar pie frakcijām nepiederošajiem parlamentāriešiem Aldi Gobzemu un Jūliju Stepaņenko, tikai pirmajā mirklī var šķist politikas jaunpienācējs.

Patiesībā par politikai tuvu stāvošu cilvēku viņu var saukt jau kopš pagājušās desmitgades pirmās puses.

Savulaik Šmits Latvijas Universitātē apguvis politikas zinātni, bet vēlāk Francijā ieguvis maģistra grādu starptautisko organizāciju diplomātijā. Iegūto izglītību viņš lika lietā, strādājot Ārlietu ministrijā, kur ātri vien izpelnījās ministrijas politiskās vadības ievērību. Šmits vispirms kļuva par Tautas partiju pārstāvošā ārlietu ministra Riharda Pīka biroja vadītāju.

2004. gada vasarā, kad Pīku ievēlēja Eiropas Parlamentā, Pīku ārlietu ministra amatā nomainīja Artis Pabriks (tobrīd – Tautas partija), taču Šmits savu ārlietu ministra biroja vadītāja amatu saglabāja.

2004. gada rudenī Šmits atstāja darbu Ārlietu ministrijā un jau pēc dažiem mēnešiem pievērsās politikai, tiesa, tikai pašvaldību līmenī – 2005. gada martā notikušajās pašvaldību vēlēšanās viņš startēja Rojā un tika ievēlēts par pagasta padomes deputātu.

Tuvojoties 9. Saeimas vēlēšanām, Šmits pievienojās Tautas partijas tobrīd niknākajiem politiskajiem konkurentiem – politiskajai partijai „Jaunais laiks”.

„Jaunā laika” tā brīža valdes locekļi atminas, ka Šmitu uz „Jauno laiku” „atvedusi” pašreizējā Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, kura viņu pazinusi kopš laika, kad Šmits strādāja Latvijas vēstniecībā Francijas galvaspilsētā Parīzē.

Šmits kļuva par „Jaunā laika” Saeimas frakcijas konsultantu un preses sekretāru, aktīvi iesaistījās dažādu priekšvēlēšanu aktivitāšu organizēšanā, taču pats vēlēšanās nekandidēja. Divus mēnešus pēc 9. Saeimas vēlēšanām 2006. gada nogalē Šmitu ievēlēja par Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidentu. Šajā amatā viņš nomainīja ilggadējo savienības prezidentu Ināriju Voitu.

Zivju konservu ražotāju interešu aizstāvja amatu Šmits vēl kādu laiku apvienoja ar „Jaunā laika” sabiedrisko attiecību konsultanta un Rojas pagasta deputāta amatiem, lielākoties gan pievēršoties tieši zivsaimnieku interešu lobēšanai. Aptuveni gadu vēlāk Šmits tika izraudzīts par Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas izpilddirektoru – cilvēku, kura uzdevums, citējot federācijas paziņojumu, ir „lobēt pārtikas rūpniecības intereses Latvijā un starptautiski”.

Kontaktus ar „Jaunā laika” politiķiem Šmits izmantoja, lai izdarītu spiedienu uz tā brīža zemkopības ministru Mārtiņu Rozi – gan Latvijas Zivrūpnieku asociācijas vārdā vēršoties pie valdības vadītāja Ivara Godmaņa ar aicinājumu vērtēt Rozes atbilstību amatam, gan panākot, ka opozīcijā nonākusī „Jaunā laika” Saeimas frakcija pieprasa ministra demisiju saistībā ar situāciju zivsaimniecībā un piensaimniecībā.

Vēlāk gan „Jaunā laika” un Šmita ceļi šķīrās. 2009. gadā Šmits kopā ar domubiedriem nodibina pats savu partiju – „Jaunlatvija”.

Partija sola veidot kvalitatīvu politiku un radīt pelnošu ekonomiku. Tās dibināšanas kongresā piedalās eksprezidents Guntis Ulmanis, kurš pats gan partijā tā arī neiestājās, mediji vēstīja, ka partijas labvēļu vidū ir arī ietekmīgie uzņēmēji Ivars Strautiņš un Atis Sausnītis. Panākumi 2009. gada jūnijā notikušajās pašvaldību vēlēšanās ir samērā pieticīgi, tāpēc jau neilgi pēc partijas izveides Šmits sāk meklēt domubiedrus citās partijās. Kādu laiku tiek spriests par ciešākām attiecībām ar partiju „Pilsoniskā savienība”, kas savukārt gatavojas pievienoties partiju apvienībai „Vienotība”.

Tomēr sarunas īsti nevedas, tādēļ mazliet vairāk nekā gadu pēc „Jaunlatvijas” dibināšanas, 10. Saeimas priekšvēlēšanu laikā, Šmits piedalās Andra Šķēles un Aināra Šlesera veidotās partiju apvienības „Par labu Latviju” dibināšanas kongresā, kur „Jaunlatvijas” vārdā paraksta apvienības memorandu. Neilgi pēc tam Šmita vadītās „Jaunlatvijas” biedri pilnsapulcē, kurā gan trūkst kvoruma, ar pārliecinošu balsu vairākumu nobalsoja „pret” līdzdalību apvienībā „Par labu Latviju”.

Pēc šīs kopsapulces Šmits paziņoja, ka 10. Saeimas vēlēšanās tomēr nepiedalīsies.

Līdz pat aizvadītā gada vasarai, kad Šmits oficiāli atkal iesaistījās lielajā politikā, kļūstot par partijas „KPV LV” deputāta kandidātu, viņš gana asi kritizējis Latvijas ārpolitiku un Ārlietu ministrijas darbu valsts ekonomisko interešu virzīšanā. 2016. gadā, kad skandālu izraisīja vēsts par zemkopības ministra Jāņa Dūklava (ZZS) neformālo tikšanos ar Krievijas vicepremjeru Arkādiju Dvorkoviču, Šmits pat paziņoja, ka ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam būtu jāatkāpjas no amata.

Šmits bija Dūklavu aizstāvējis arī agrāk. Piemēram, 2011. gadā, kad pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām Zaļo un zemnieku savienība palika opozīcijā, Šmits, runājot Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas vārdā, pat aicināja uz protesta akcijām pret ieceri nomainīt Dūklavu pret citu ministru. Tomēr šis aicinājums neguva citu organizāciju, tostarp Zemnieku saeimas atbalstu.

Pēdējos gados Šmits bieži uzstājies kā Eiropas Krabju zvejas asociācijas vadītājs. Šajā statusā viņš mudinājis Latvijas valsti vērsties pret Norvēģiju Starptautiskajā tiesā par liegumu zvejot sniega krabjus Svalbārā, kā arī prasīt no Eiropas Savienības kompensāciju par zaudējumiem, kas radušies Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem piederošo krabju zvejas kuģu piespiedu dīkstāves dēļ.

Norvēģijas mediji un „TV3” gan bija izpētījuši, ka patiesībā vismaz viens no uzņēmumiem, kura intereses publiski pārstāvējis Šmits, proti, „Baltjūra-Serviss”, ir slēpis savus patiesos īpašniekus, kas, visticamāk, meklējami Krievijā.

Pirms 13. Saeimas vēlēšanām Šmitu uzrunājušas vairākas partijas, tomēr viņš izvēlējās startēt no „KVP LV” saraksta. Priekšvēlēšanu periodā minēts kā iespējams kandidāts uz ārlietu vai ekonomikas ministra posteni. Tiesa, šobrīd no „KPV LV” jau izslēgtā Alda Gobzema pērnā gada nogalē piedāvātajā valdības modelī Šmita vārda nebija. Gobzems, jautāts, kādēļ tā, toreiz atbildēja, ka Šmits strādās viņa birojā.

Krišjāņa Kariņa valdībā Šmitam bija piedāvāts ekonomikas ministra amats, tomēr neilgi pirms balsojuma par Kariņa valdības apstiprināšanu Šmits no tā atteicās, apgalvojot, ka viņam pieprasīts mainīt savu nostāju pret obligātā iepirkuma komponenti. Kopš Kariņa valdības apstiprināšanas 2019. gada janvārī, Šmits pieslējies tā dēvētajiem “KPV LV” opozicionāriem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti