Panorāma

Zolitūdes traģēdijā cietušie piketē pie tiesas

Panorāma

Atvadas no Junkera komisijas

"Diagnoze – vēzis": ārsti nerunā ar pacientiem

«Diagnoze – vēzis»: Pacienti nemierā ar ārstu attieksmi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Sākot Latvijas Televīzijas (LTV) Ziņu dienesta un sabiedrisko mediju portāla LSM.lv multimediālo projektu "Diagnoze – vēzis", pārsteidza tas, cik daudzi cilvēki kā galveno problēmu minēja tieši komunikāciju ar ārstiem – gan to, kā tiek paziņota diagnoze, gan sarunas par pacienta turpmāko ārstēšanu.

To apliecina arī Latvijas Veselības ekonomikas asociācijas (LVEA) pētījums "Pacientu plūsmas onkoloģijā novērtējums par 2017. un 2018. gadu". LVEA dati liecina – puse aptaujāto pacientu atzinuši, ka neko nesaprata no izmeklējumu rezultātiem, bet otrai pusei tie bijuši "gandrīz" izskaidroti:

Un vairāk nekā pusei aptaujāto onkoloģijas pacientu neiejūtīgi vai nepietiekami iejūtīgi paziņots par diagnozi:

No ārstu puses bieži izjusts absolūts empātijas trūkums, nevērīga, ironiska, pat nicīga attieksme pret pacientu, kurš viņam ir tikai kārtējais.

Bet cilvēkam, kurš nupat izdzirdējis savu diagnozi, – sabrūk pamats zem kājām un jautājumu par to, ko darīt un kā dzīvot turpmāk, ir daudz.

Pacientu pieredzes stāsti

Larisas vīrs Aivars Preiss pirms diviem gadiem nomira ar kuņģa vēzi. Sākotnēji Jelgavas slimnīcā neatpazina audzēja radītu klīnisku izpausmi, veica nabas trūces operāciju, bet, kad sāpes nepārgāja, kuņģi izmeklēja tikai daļēji un ārsts steigā izmetis frāzi, ka vajagot mazāk ēst.

Kad vīrietis nokļuva "Gaiļezerā", vēzis jau bija attīstījies tik tālu, ka bija skaidrs – nāksies izņemt visu kuņģi. Kā dzīvot bez kuņģa – to Aivaram neviens tuvāk nepaskaidroja.

"(..) Es to gadījumu ļoti labi atceros, jo par mums, par mūsu ārstēšanu bija uzrakstīta sūdzība, kaut gan es uzskatu, ka mēs izdarījām ļoti lielu darbu īstenībā šeit. Ļoti labi atceros, jo mēs to ārstēšanas gaitu ļoti labi ar viņu izrunājām, mums diezgan labs kontakts ar viņu izveidojās. Es viņu atceros, viņš bija ļoti inteliģents cilvēks," stāstīja "Gaiļezera" ķirurgs Igors Ivanovs.

"Labāk izturēt fiziskās mokas nekā morālo pazemojumu," tā Larisas vīrs reiz teicis pēc kārtējā ķīmijterapijas kursa, kad viņa daktere – viena no savas jomas atzītākajām speciālistēm Latvijā – kārtējo reizi pamatīgi kavējusi procedūras nozīmēto sākuma laiku, nav uzskatījusi par vajadzīgu atvainoties un augstprātīgi esot reaģējusi uz pacienta jautājumiem.

Regulāru ārstes kavēšanos par stundu, pusotru, piedzīvojusi arī Sandra Mieme – viņa uz starošanu Stradiņos brauca ar zīdaini rokās. 

" (..) Divas stundas pa to gaiteni ar to mazo bērniņu, tur šūpinies, skraidi. Viss ir iekavējies vienmēr, vienmēr. (..) Divus gadus es regulāri eju uz vizītēm, un vienmēr tiek kavēts par stundu, divām," teica Sandra.

Pieminētā ārste – Gunta Purkalne, arī ir atzīta jomas speciāliste, bet viņas paciente Sandra saka, ka labāk nekad šo ārsti otrreiz neizvēlētos tieši komunikācijas dēļ.  

Skaidro ar izņēmuma gadījumu

Lielo universitāšu slimnīcu pārstāvji atzīst, ka darba organizācija un personāla noslodze ir problēma, bet tam nekādā ziņā nevajadzētu atsaukties uz pacientu.

Gadījumus, kad pacientiem pat stundām ilgi nākas gaidīt uz pierakstīto procedūru, sauc par izņēmuma gadījumiem, ne sistēmu. 

"Tā nav normāla situācija. Mēs neviens negribētu atrasties tādā situācijā, it sevišķi, ja tā ir jaunā māmiņa ar mazu bērniņu, zīdainīti. Protams, ļoti svarīga ir komunikācija, saprotošs aprūpes personāls, kurš uztver [problēmu], un informācija. Pacientam tad ir skaidri spēles noteikumi, viņš saprot – šodien ir tāda situācija, vai es esmu gatava gaidīt vai neesmu," teica Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas poliklīnikas vadītāja Lelde Vancoviča.

"Piekrītu, ka nav pieņemama tāda situācija, ka pacientam, ja viņš ir pierakstīts uz konkrētu laiku, ir jāgaida divas trīs stundas, lai viņš tiktu pie ārsta. Bet, es domāju, ka tie ir šobrīd atsevišķi gadījumi, negribētu teikt, ka tā ir sistēma," pauda Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Imants Paeglītis.

Daudzu ārstu attieksme pret pacientiem Latvijā sakņojoties padomju laika mantotajā priekšstatā, ka ārstam jāārstē tikai ar savām zināšanām, nevis arī ar personību.

Tā saka profesors Vladimirs Voicehovskis, kurš pats pasniedz "Medicīnisko komunikāciju" Stradiņa universitātē, un viņa novērojumi liecina, ka jaunie ārsti esot runīgāki. 

KONTEKSTS:

Plašāks materiāls par ārstu komunikāciju ar pacientiem lasāms sabiedrisko mediju portālā LSM.lv. Tur arī izvērstāk par vēl kādu komunikācijas aspektu – kuram un kā tuviniekiem jāpaziņo, ka slimnīcā esošais cilvēks ir miris. LSM.lv var iepazīties arī statistikas datiem par onkoloģisko slimību izplatību Latvijā un noskatīties dažādu cilvēku dzīvesstāstus par viņu cīņu ar vēzi un dzīvi pēc tam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti