Agrāk slimnieku apmācības notikušas visur Latvijā, taču finansējuma trūkuma dēļ tās pārtrauca. Tagad par medikamentu pareizu lietošanu un cukura līmeņa mērīšanu asinīs māca Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Tikmēr pieaugušo ārstēšanā aizvien būtisks šķērslis ir pieminēto apmācību nepieejamība un ārstu trūkums.
1990. gados cukurslimības pacientiem bija pieejami diabēta kabineti, kuros varēja sekot līdzi hroniskās slimības attīstībai, konsultēties ar dakteriem. Notika arī pacientu apmācības par to, kā lietot zāles. Lai ietaupītu naudu, no apmācībām savulaik atteicās. Kopš tā laika esot būtiski pieaudzis diabēta pacientu skaits. Pēdējos četros gados finansējums apmācību nodrošināšanai atjaunots Bērnu klīniskās universitātes slimnīcai.
Diabēta apmācības māsa Ilze Veilande saka, ka zināšanas ir pamats labai ārstēšanai un būtu jāatjauno apmācību pieejamība visur, maksimāli tuvu pacientu dzīvesvietām.
"Pateicoties šim finansējumam, mēs varam ļoti labi un pilnvērtīgi veikt šo apmācību. Bērni, pēc izrakstīšanās no stacionāra, arī ambulatori var saņemt apmācību. Diabēts ir hroniska slimība, un pacientam ir jāzina, kā ar savām zālēm, kā tās ikdienā sabalansēt: kā viņas piemērot fiziskajai slodzei, ēšanai? Protams, visi bērni vienā dienā kļūst arī 18 gadus veci, un šis pieaugušo pacientu skaits ir ļoti liels. Kā mēs zinām, reģistrā cukura diabēta pacienti ir pāri par 90 000," norāda Veilande.
Maijā Latvijas Diabēta asociācija aicināja atbildīgo ministriju uzlabot slimības ārstēšanas efektivitāti, kas pamatā saistīta ar apmācību nepieejamību. Radio vaicāja Veselības ministrijā, vai iecere atkal ieviest apmācības ir ministrijas prioritāšu dienaskārtībā un kas traucējis diabēta kabinetus atvērt līdz šim? Oskars Šneiders no ministrijas iesaka konsultēties ar ģimenes ārstu un speciālistiem - endokrinologiem, kas arī varot palīdzēt iegūt nepieciešamās zināšanas. Ministrijā esot rēķinājuši nepieciešamo naudu diabēta kabinetu atvēršanai, bet esot arī citas prioritātes un visu atrisināt uzreiz nevarot.
"Tas būtu paplašināms, sākot ar reģionālajām pilsētām un lielākajām ārstniecības iestādēm. Paplašinot līdz 27 kabinetiem, tam būtu nepieciešami papildu nepilni 300 000 eiro gadā, kas, no vienas puses ir liela summa, no otras puses, protams, jāraugās uz to, kādā veidā un kāda ir atdeve, saistībā ar to, ka iedzīvotāji tiek apmācīti," norādīja Šneiders.
Asociācijas prezidents Ingvars Rasa teic, aizvadīto mēnešu laikā ministrija vien „atrakstījusies” no problēmas risināšanas. Tikai iesaistot Saeimas atbildīgo komisiju, Veselības ministrija uzsākusi lēnu dialogu. Bez diabēta kabinetiem neatrisināts jautājums ir endokrinologu trūkums, pie kuriem pašlaik vērsties aicina atbildīgā ministrija. Vairākās pašvaldībās šo speciālistu nav, un ministrijas plānošanas dokumentos to sagatavošana neesot prioritāte.
"Viens no sasāpējušiem jautājumiem ir par nākošo ārstu apmācību endokrinoloģijā. Tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Madonā, Balvos endokrinologiem ir 70 un 77 gadi. Gulbene ir bez endokrinologa. Speciālisti nerodas uz vietas. Ir trīs, četri, pieci gadi vajadzīgi, ja, bet mums šobrīd nav. Desmit gadu laikā uz lauku rajoniem ir aizgājuši desmit endokrinologi," norāda Rasa.
Statistika rāda, ka diabēta pacientu skaitam ir tendence pieaugt. Turklāt pēdējo desmit gadu laikā strauji augusi arī cukura slimnieku mirstība, kas saistīta ar slimības izraisītām komplikācijām.
