Pandēmijas dēļ piemiņas pasākumi nenotiek, tomēr vairāki cilvēki upuru atcerei nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, tajā skaitā arī Valsts prezidents Egils Levits.
Padomju karavīri mantu savākšanai dod labi ja stundu. Ar visu ģimeni jāsēžas automašīnā, kas brauc līdz dzelzceļam. Pēc tam tālais ceļš uz Sibīriju, no kuras atgriezties izsūtītajiem pakāpeniski būs ļauts tikai pēc diktatora Staļina nāves. Šāds liktenis piemeklēja vairāk nekā 40 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Viņu piemiņai ziedus pie Brīvības pieminekļa šodien lika Valsts prezidents Egils Levits. Blakus viņam bija Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis, kuru 1949. gadā uz Sibīriju izsūtīja septiņu gadu vecumā.
"Mans ģimenes sastāvs bija māte, mēs bijām trīs nepilngadīgi bērni, un vecāmāte, kurai tuvojās 80 gadi. [..] Dzīvojām ļoti pieticīgi. Jāsaka godīgi, ja nebūtu palīdzības no dzimtenes, no radiem, kas sūtīja paciņas, acīmredzot, mēs, ģimene, neizvilktu savu dzīvību. Esmu pateicīgs arī šodien tiem piederīgajiem, kas palika dzimtenē un domāja par saviem piederīgajiem svešumā," stāstīja Kaļķis.
1949. gada izsūtīšanas Levits sauc par vienu no lielākajiem Padomju Savienības noziegumiem pret Latviju. Viņš uzsvēra, ka šodien grūti atrast kādu ģimeni, kas nebūtu cietusi no deportācijām.
"Šoreiz šīs deportācijas nebija tik daudz vērstas pret mūsu nacionālo eliti kā 1941. gada deportācijas, bet gan pret mūsu tautas vēsturisko, tradicionālo kodolu – pret zemniekiem. [..] Tas ir viens no traģiskākajiem, bet arī svarīgākajiem datumiem latviešu nācijas vēsturē. Tas ir neaizmirstams, un to mēs vienmēr atcerēsimies, lai šie upuri nebūtu bijuši velti. Tas ir mūsu šodienas brīvās Latvijas uzdevums šo piemiņu turēt cieņā un godā," sacīja Levits.
Savukārt Represēto apvienības vadītājs Kaļķis uzsvēra, ka deportācijas nedrīkst aizmirst, lai nepieļautu šāda varmācīga murga atkārtošanos.
