Demokrātiju vajag svinēt. Intervija ar Valsts prezidentu Egilu Levitu

Demokrātiju vajag svinēt, tāpēc piektdien, 1. maijā, atzīmējam Latvijas pirmā brīvi vēlēta parlamenta sanākšanas simtgadi un turpināsim svētkus ar Latvijas neatkarības atgūšanas 30. gadadienu un Eiropas svētkiem. Tas nekas, ka šoreiz tiešsaistes režīmā. Tā intervijā, aicinot Demokrātijas nedēļā atzīmēt vairākus Latvijai nozīmīgus datumus, norādīja Valsts prezidents Egils Levits. Ar viņu aprīļa izskaņā sarunājās Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Jānis Kincis.

Demokrātiju vajag svinēt. Intervija ar Valsts prezidentu Egilu LevituJānis Kincis

    Jānis Kincis: 1. maijā aprit 100 gadu kopš Satversmes sapulces pirmās sēdes, ar ko sākās parlamentārās demokrātijas laika posms Latvijā. Kā jūs rosinātu atzīmēt šo notikumu – aizsākumu Latvijas demokrātijai? Kādreiz esat minējis ideju par Demokrātijas nedēļas ieviešanu.

    Egils Levits: Ideja par Demokrātijas nedēļu izskanēja šeit, Rīgas pilī, kad pagājušā gada novembrī te bija sapulcējušies sabiedrības pārstāvji, lai diskutētu par demokrātijas attīstību Latvijā. Tad arī bija ideja, ka demokrātiju vajag svinēt un atzīmēt. Ne tikai valsts dibināšanu 18. novembrī un valsts atjaunošanu 4. maijā. Kāda ir šī valsts? Demokrātiska. To arī vajadzētu īpaši atzīmēt, un ļoti labi sakrīt, ka šogad 1. maijā aprit 100 gadu, kopš pirmo reizi sanāca brīvi vēlētais Latvijas parlaments, Satversmes sapulce, tādēļ šogad mēs svinēsim Demokrātijas nedēļu, kas sākas 1. maijā ar Latvijas parlamentārisma demokrātijas simtgadi, kam seko 4. maijs ar Latvijas neatkarības atjaunošanu un 9. maijs - Eiropas diena. Visi šie datumi ir sazobē. Demokrātija, valsts un demokrātija. Protams, mums bija doma to atzīmēt tiešākā veidā, bet apstākļi spiež mūs darīt šādā "online" režīmā, ko mēs arī darīsim.

    Runājot par Satversmes sapulces būtiskāko veikumu - Satversmes izveidi, vairākkārt ir dzirdētas replikas, ka tā ir uzbūvēta gudri un vēl šobaltdien darbojas tajā ierakstītie valsts varas principi par Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta darbu.

    Tā ir parlamentārā demokrātija, tā ir tipiska lielākajai daļai Eiropas valstu. Prezidentālā demokrātija vairāk raksturīga Amerikas kontinenta valstīm, Āfrikas valstīm. Daļa mūsu Satversmes tēvu bija studējuši Šveicē un citur Rietumeiropā, tāpēc viņi nosprieda, ka latviešiem labāk der parlamentārā demokrātija. Es domāju, ka tas ir diezgan gudri, jo latvieši nav paraduši uzticēt visu lietu kārtošanu vienam cilvēkam, kurš tad pieņem pareizos lēmumus. Mūsu parlamentārā sistēma ir koleģiāla: parlaments ar 100 deputātiem, valdība, kurai pakārtota valsts pārvalde, un Valsts prezidents, kuram ir tikai atsevišķas funkcijas.

    Vai kādreiz pētnieciskos nolūkos esat salīdzinājis Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu Satversmes?

    Jā. Esmu diezgan daudz salīdzinājis konstitucionālās tiesības. Mūsu Satversmē ir pamatprincipi, bet nav izvērsta regulējuma, kā tas ir jaunākās konstitūcijās, piemēram, 1992. gadā pieņemtajā Igaunijas un Lietuvas Satversmē. Tātad Latvijas konstitūcijas pamatprincipi ir labi un nosaka virzienu, bet dažās situācijās noderētu detalizētāks regulējums. Piemēram, nav regulējums par darbību ārkārtējā situācijā, citās konstitūcijās tāds ir noteikts. Tāpat Satversmē 1922. gadā bija paredzēta arī pilsoņu tiesību daļa, kas ilgu laiku pārpratuma pēc netika ieviesta, jo to atlika un vēlāk [pirmās brīvvalsts laikā] pie tās neatgriezās, un šo kļūdu izlaboja 1998. gadā ar jaunu Satversmes 8. nodaļu par cilvēka un pilsoņa tiesībām.

    Es, piemēram, domāju, ka būtu diskutējams atsevišķs regulējums Satversmē attiecībā uz cilvēka brīvību, autonomiju digitālās tehnoloģijas laikmetā, kad daudzas lietas tiek regulētas digitāli un cilvēkam ir mazāka teikšana.

    Latvijas Satversme līdz šim ir papildināta un mainīta pārdesmit reižu. Pirms dažiem gadiem jūsu vadībā tapa Satversmes preambula. Vai šīs sarunas kontekstā varat atgādināt, kas pamudināja to veidot?

    Valsti dibinot, toreiz cilvēkiem bija skaidrs, kāpēc to darīt un kāpēc mēs karojām par savu valsti. Atgādināšu, ka Satversmes sapulce sanāca dažus mēnešus pēc Latvijas pilnīgas atbrīvošanas. Vēl viens fakts, kas jāpiemin: Satversmes sapulces vēlēšanu likumā bija teikts, ka Satversmes sapulces vēlēšanas var rīkot tikai pēc Latvijas pilnīgas atbrīvošanas, tātad arī pēc Latgales atbrīvošanas. Pēc neatkarības zaudēšanas 50 gadus bija doma par savu valsti, bet vairāk cerību formā. Mūsdienās modernām valstu Satversmēm ir šādas preambulas, kurās ir noteikti valsts eksistences pamatprincipi. Mums tādas nebija, tāpēc šis trūkums bija jāaizpilda. Tagad katram ir izlasāms, kādēļ pastāv Latvijas valsts, kas ir šie pamatprincipi, ieskaitot arī piebildi par demokrātisku, tiesisku un nacionālu valsti.

    Es teiktu, ka ir labāk, ka pilsonis savas valsts konstitūcijā var izlasīt savas valsts pamatus. Tas ir tāds vispārīgs trends, ja es tā drīkstētu teikt. Mums ir samērā veca konstitūcija, bet ar jaunu, modernu preambulu.

    Šajās dienās aprit arī vēl kāda cita apaļa gadskārta – 30 gadi kopš Pilsoņu kongresa sanākšanas pirmajā sesijā 1990. gada 30. aprīlī. Pilsoņu Kongresu veidoja Trešās atmodas laika sabiedriskās un politiskās organizācijas, ļoti daudzi aktīvi cilvēki, arī jūs. Kā jūs atskatoties novērtētu Pilsoņu kongresa nozīmi 1990. – 1991. gada notikumos?

    Pilsoņu kongresam bija liela nozīme. Iespējams, ka tā pat ir nedaudz piemirsta, bet Pilsoņu kongress bija tā organizācija, kura uzstādīja pareizos noteikumus, uz kādiem jāatjauno Latvijas valsts. Tā bija stingra un konsekventa nostāja, ka turpinām 1918. gada novembra valsti, kamēr bija arī citi viedokļi, vairāk uz kompromisiem, ka dibināsim jaunu valsti uz Latvijas PSR bāzes, ko vairāk pārstāvēja liberālie komunisti. Pilsoņu kongresa stingrā nostāja guva virsroku, un 4. maija deklarācija par neatkarības atjaunošanu balstās tieši uz Pilsoņu kongresa iepriekš pieņemtajām nostādnēm.

    Tāpat jāteic, ka 1989. gada beigās un 1990. gada sākumā notika Latvijas pilsoņu reģistrācija, tā bija brīvprātīga Latvijas pilsonības reģistrācija ar toreizējām PSRS pasēm. Bija lemts, ka tikai Latvijas pilsoņi ir tiesīgi lemt par savu valsti, tādēļ bija šī kustība un vairāk nekā 600 000 cilvēku reģistrējās kā Latvijas pilsoņi. Arī man vēl ir šī reģistrācijas apliecība. Es domāju, ka tas arī bija apziņas moments, kas parādījās: mēs šeit esam Latvijas pilsoņi, kuri paši lems par savas valsts atjaunošanu. Tādēļ es teiktu tā: Pilsoņu kongress bija tā organizācija, kura masveidā noteica tiesiski pareizos uzstādījumus, lai atjaunotu Latvijas valsti. Diemžēl Pilsoņu kongresam neizdevās pārņemt reālo varu, jo valsts sastāv no diviem elementiem: tev ir jābūt juridiskajam pamatam – un tas bija Pilsoņu kongresam, un tad ir jābūt reālam pamatam tādā veidā, ka valsts pieņemtie likumi tiek īstenoti. Un šeit bija zināmas nesaprašanās. Beigās Augstākā Padome, balstoties uz Pilsoņu kongresa intelektuālajiem un juridiskajiem uzstādījumiem, atjaunoja Latvijas valsti. Nedaudz citādi tas notika Igaunijā, kur abas organizācijas, Augstākā Padome un Pilsoņu kongress, izveidoja kopēju institūciju un valsti atjaunoja kopā. Tas, manuprāt, būtu bijis labāk [arī Latvijā], bet bija tā, kā bija, bet, protams, tā ideja dzīvo tālāk – arī šodien esam atjaunotajā Latvijas valstī, kas ir dibināta 1918. gada 18. novembrī.

    Principā var teikt, ka Pilsoņu kongress deva idejas, ko īstenoja Augstākā Padome un Latvijas Tautas fronte.

    Jā, tieši tā arī bija. Šie uzstādījumi jau bija diskutēti Pilsoņu kongresā, un Augstākā Padome tad tos pēc zināma procesa tiešām īstenoja, un 4. maija deklarācija ir konsekventa Latvijas valsts atjaunošanas idejas realizētāja.

    Es atminos arī lasīto, ka jūs neielaida Latvijā no Vācijas, kad bijāt ceļā uz Pilsoņu kongresa pirmo sesiju.

    Tā bija, jā. Es arī biju ievēlēts Pilsoņu kongresā. Toreiz varēja lidot tikai caur Maskavu. Tur es tiku, bet, kad no Maskavas es ielidoju Rīgā, tad mani uzreiz saņēma ciet un aizsūtīja atpakaļ uz Maskavu, un pēc tam atpakaļ uz Rietumiem. Man iedeva tādu biļeti ar uzrakstu "Déporté" - izsūtīts. Šī biļete man vēl kaut kur ir, vajadzēs atrast. Bet, protams, čeka bija pamanījusi, ka mana darbība ir pretrunā ar padomju režīma interesēm, tāpēc nebija ieinteresēta, ka es piedalos Pilsoņu kongresā.

    Šo svētku priekšvakarā [saruna notiek 30 aprīlī, red.] jūs sazināties arī ar jauniešiem. Ko jūs viņiem uzsverat?

    Jā, man paredzēta lekcija ar vidusskolēniem "Kādēļ 4. maijs".

    Es mēģināšu 15 minūtēs – iedomājieties, 15 minūtēs! – izskaidrot, kādēļ bija 4. maija deklarācija, kādēļ mēs atjaunojām savu valsti. Galvenais, ka pēc tam seko jautājumi un atbildes, diskusijas.

    Šie jaunie cilvēki dzīvo demokrātiskā, brīvā, neatkarīgā Latvijā, bet ir cilvēki, kuri to ir atjaunojuši. Es domāju, ir ļoti svarīgi katram Latvijas pilsonim apzināties savas valsts vēsturi, un 30. jubileja kopš 4. maija tātad ir vēsture, kura turpinās. Ja nebūtu bijis 4. maija, mēs šodien nedzīvotu brīvā, neatkarīgā, demokrātiskā valstī.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti