Kādas ir aktuālās demogrāfijas tendences Latvijā šobrīd?
Lielā mērā tās ir jau vairākus gadu desmitus nemainīgas. Tā ir aizvien zemāka dzimstība, proti, jaundzimušo bērnu kopskaits turpina kristies, un papildus tam uznāca straujš mirstības pieaugums, lielākoties kovida dēļ. Cilvēki, kas nav laicīgi tikuši pie medicīnas pakalpojumiem, viņiem tika ielaistas slimības, un tad sanāk, ka viņi nomirs ātrāk, nekā tad, ja nebūtu šī pārtraukuma. Tā kā piedzimušo skaits mums pērn bija mazliet virs 17 tūkstošiem, un šajā pirmajā pusgadā tas ir tikai 8000, kas nozīmē, ka uz gadu kopumā tie varētu būt tikai 16 tūkstoši. Savukārt mirušo skaits parasti bija 28 – 30 tūkstoši, bet līdz ar pandēmiju tas uzleca vēl par kādiem 5000 augstāk. Bet cerams, ka šajā gadā mirstība būs zem 30 tūkstošiem, bet tātad mirstības pārsvars pār dzimstību turpinās būt ļoti augsts.
Un varbūt pat tas ir viens no augstākajiem ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē.
Kā negatīvo demogrāfiju Latvijā ietekmē Ukrainas karš un patvēruma meklētāju plūsma?
Protams, ka katrai valstij, kurai ir papildu cilvēki, it īpaši vairākums no ukraiņiem ir jauni cilvēki, šis ir pozitīvs faktors. Vienlaikus ir jautājums, cik ilgu laiku šie cilvēki te uzturēsies, jo mēs taču visi ceram un ticam, ka Ukraina uzvarēs, un ļoti daudzi no viņiem cer atgriezties savās mājās. Jautājums, vai viņiem būs jāgaida pusgads vai 25 gadi. Un no tā būs atkarīgs, vai paliks desmitā daļa pavisam uz dzīvi Latvijā vai puse un vairāk. Protams, tas ir pienesums, bet mēs katru gadu zaudējam pie 15 līdz 20 tūkstošiem iedzīvotāju šobrīd. Pat pieņemot, ka paliek puse no patvēruma meklētājiem Latvijā, tas tikai vienam gadam ‘’aizlāpa’’ to caurumu.
Kādas mūsu demogrāfijas tendences un dati ir uz citu ES dalībvalstu fona? Vai reģionam ir vienas problēmas vai tomēr tās ir izteiktākas konkrētām valstīm?
Gan jā, gan nē. Protams, ka Eiropa ir kontinents ar viszemāko dabīgo iedzīvotāju pieaugumu un augstāko mirstību jau ilgstoši, bet tomēr vairumā valstu šis dabīgais pieaugums nav ar mīnusa zīmi, kur dzimstība ir tomēr mazliet lielāka.
Kuras ir tās valstis?
Tās ir Īrija, Skandināvijas valstis, Beniluksa valstis, Francija un citas. Kaut arī kopumā Eiropas Savienībā ir vairāki rādītāji, pēc kā var mērīt. Piemēram, vidējais jaundzimušo bērnu skaits uz vienu sievieti Latvijā ir kripatiņu augstāks nekā vidēji ES, bet no otras puses mums ir tik ilgstošas demogrāfijas problēmas, ka mums to māmiņu šobrīd ir tik maz, ka arī rādītājs mazliet virs vidējā, tomēr absolūtos skaitļos mums to jaundzimušo nav pietiekami. Un tātad, ja mums vēl pēc 25 gadiem, kad būs tikai šie 16 tūkstoši potenciālo vecāko, tad viņiem var katram būt kaut vai trīs bērni. Tik un tā tas iedzīvotāju skaits samazināsies. Līdz ar to ir grūti izvilkt vienu rādītāju un pateikt, ka Latvijā viss ir kārtībā vai bēdu ieleja, bet kopumā tomēr mērot, nu, vairums Eiropas valstu stagnē demogrāfijas jomā.
Kas ir pozitīvas demogrāfijas priekšnosacījumi valstīs?
Latvija ir viena no nedaudzām valstīm, kurā vispār ar šo lietu nenodarbojas. Pētniecība šajā jomā tikpat kā neeksistē, nav kaut kāda zinātniska centra, kas to darītu.
Bet kāpēc tas tā ir – nav intereses no zinātnieku puses vai arī politiskas gribas?
Nav politiskas gribas, nav finansējuma. Ne tikai šai nozarei, bet zinātnei kopumā. Mēs esam pašā apakšā zinātnes finansējuma jomā, cik es atceros, tad tikai 0,7% no iekšzemes kopprodukta (IKP) novirza zinātnei, kas ir par kārtu mazāk nekā vidējais ES. Tā kā šis finansējums nav jau vairākus gadu desmitus, tad pēc būtības arī, ja rīt kāds paziņos, ka mums ir atvērts finansējums kaut kādam demogrāfijas pētniecības institūtam, tad gandrīz vai arī šo konkrēto zinātnieku vairs nav. Katrs ir atradis kādu citu darbu, un uz sitiena viņus nevarēs dabūt. Tā kā mēs politisku lēmumu dēļ neesam pat mēģinājuši noskaidrot tieši Latvijas situāciju un visus iemeslus negatīvai demogrāfijai. Un lielā mērā tiem dažiem cilvēkiem, kas mēs strādājam demogrāfijas jomā, mums ir jābalstās uz citu valstu pētījumiem un pieredzēm. Mums ir tikai fragmentāri pētījumi, kas ir nepietiekoši.
Turpinot par tiem priekšnosacījumiem, ir ļoti vienkārši - valsts politikai ir jānodrošina, lai bērnu skaits ģimenē nesamazinātu tās labklājību.
Jebkādā veidā kā mēs palīdzam šo labklājību ģimenēm saglabāt, tas vienmēr prasīs naudu. To ir diezgan viegli nomērīt – cik liels IKP procents tiek ieguldīts ģimeņu atbalstam. Latvija kādu laiku atpakaļ bija vienā no pēdējām vietām, tagad mēs esam atrāvušies no apakšas, bet joprojām esam pēdējās trešdaļas daļā. kādas 6 vai 7 vietas no apakšas. Ņemot vērā, ka vidējais tas būtu 2,5% no IKP tad mēs šajā rādītājā nīkuļojam ap 1,5% no IKP. Tā kā tas ir viens no galvenajiem iemesliem. Ir jācenšas, ka valsts politika spēj saprast un mērķēti sniegt šo atbalstu ģimenēm, kuras zaudē savu labklājības līmeni bērnu dēļ un arī nonāk nabadzības riska zonā, kur vislielākais risks ir viena vecāka ģimenēm un daudzbērnu ģimenēm.
Pamēģiniet dabūt kredītu dzīvoklim kaut kur Rīgā vai tās tuvumā. Ģimenei ar diviem bērniem jau tas paliek teju neiespējami, ko viņi savukārt varētu izdarīt bez bērniem.
Šeit būtu tā valsts intervence palīdzēt šādām ģimenēm nemaksāt ilgi un dārgāk īres tirgum par savu mājokli, kur beigās viņi to naudu dāvina īpašniekam, bet izpirkt pēc 20 gadiem, un tas tad ir viņu īpašums. Turklāt tas var būt tāds kā labvēlīgs enkurs šai ģimenei, lai tā pie pirmās bezdarba krīzes neaizplūstu kaut kur emigrācijā, bet šis īpašums palīdzētu savā ziņā viņus noturēt. Mums ir, protams, ļoti labas "Altum" programmas, bet jāatzīst, ka tas palīdz turīgāko ģimeņu daļai, kuras jau kvalificējas uz šo kredītu. Tikmēr tādai vidusmēra ģimenei vai kaut kur no tālākiem laukiem, ir tik pat kā nereāli dabūt kredītu trīs istabu dzīvoklim, piemēram, Smiltenē vai Aizputē, kas ir pavisam maza summa, salīdzinot ar dzīvokli Rīgā.
Valstij ir jāizdomā veidi kā ieinteresēt bankas caur papildu finanšu stimuliem.
Lūk, šim atbalstam jābūt visā spektrā, nevis tikai turīgākajiem. Jo patiešām ir valstis, kurās, ienākot otrajam vai trešajam bērnam, ģimenes labklājība nemazinās, jo tas patiešām tiek kompensēts caur pieejamu bērnu dārzu, atbalstu mājoklim, dažādiem bērnu pabalstiem un tā tālāk. Man patīk Zviedrijas atbildīgās ministrijas lozungs, kurā minēts, ka mūsu valsts politikas mērķis ir, lai visas zviedru ģimenes varētu radīt tik bērnu, cik tās vēlas, un tad, kad viņi to vēlas. Un tas varētu būt brīnišķīgas Latvijas ģimenes politikas veids, bet te jāpiebilst, ka mums nav Ministru kabinetā vienas atbildīgās politiskās amatpersonas par šo jautājumu.
Kādu attīstības ceļu mēs ejam, kas ir tie biežāk apspriestie demogrāfijas scenāriji tieši Eiropas kopējā nākotnē? Un vai iedzīvotāju skaits var ietekmēt ES kā politiski-ekonomiska veidojuma stabilitāti?
Tas ir sarežģīts jautājums. Atzīšos, ka man zināmās prognozes ir galvenokārt tikai "Eurostat" vispārīgās un katras dalībvalsts prognozes. Šobrīd kaut arī kopējais Eiropas valstu iedzīvotāju skaits no sākuma vēl mazliet turpinās pieaugt, bet vairāk emigrācijas dēļ, nevis dzimstības pārsvara pār mirstību dēļ. Taču tas nenovēršami pēc paaudzes vai divām arī pasliktināsies un samazināsies. Un tas ir process visā pasaulē, jo arī Āfrikā pēc 100 gadiem vairs nebūs šodienas dzimstība ar 4 un 5 bērniem ģimenē. Tur tāpat iestāsies demogrāfiskās uzvedības maiņa, kas jau daudzās valstīs tur notiek.
Eiropā tas plus mīnus pusmiljards, kas mēs šeit ES esam, tad 10% virs tā vai zem, apmēram tur paliksim arī nākošos 100 gadus.
Bet ir valstis, kas tātad saglabās šo stabilitāti. Ir valstis, kur būs straujš pieaugums kā Īrija, Luksemburga. Ir, kur mazāk strauji pieaugs kā Ziemeļvalstis. Ir, kur bezcerīgi kritīsies kā Latvija, Bulgārija.
Kopumā Eiropas Savienībā caur iedzīvotāju skaita kritumu, protams, mazināsies ekonomiskā ietekme uz pasauli. Diemžēl caur to nāks arī politiskā ietekme, nu, domājot par Ķīnu un Indiju, kur jau tagad ir divreiz un vairāk lielāks iedzīvotāju skaits. Kaut arī šobrīd šķiet, ka tur ekonomikas nav vēl spēcīgākas par ES, bet tas ir tikai laika jautājums, kad viņas kļūs spēcīgākas. Tā kā kopumā globāli tas ienesīs jaunus uzsvarus un varbūt jaunas nestabilitātes. Mums Latvijā gan vēl ir viena cita problēma – kaut kādā veidā ir jādomā arī, kā Latvija saglabās savu latvisko saturu, kā funkcionēs valoda, kā saglabāsim kultūru un tradīcijas, ar ko mēs varbūt esam citādāki nekā citi. Tas tad arī ir daudzu pētījumu un diskusiju objekts.
