No sākuma gan par patīkamo. Dzimstības veicināšana ir bijusi teju ikvienas Saeimas un ikvienas valdības darba plānā. Aizejošā Saeima un tās divas valdības var sev uzsist uz pleca, ka vismaz kaut kas šajā jomā beidzot ir izdevies. Jautājums gan ir par to, vai tas ir politiķu pieņemto lēmumu jeb vairāk ekonomiskās atkopšanās nopelns, jaunajiem vecākiem jūtoties drošāk par nākotni.
Pēdējās Saeimas darbības laikā jaundzimušo skaits Latvijā svārstās ap 21-22 tūkstošiem gadā, kas ir labāk nekā gados pēc finanšu krīzes, bet joprojām atpaliek no pirmskrīzes gados vērojamā 23-24 tūkstošu jaundzimušo skaita gadā.
Te gan ir jāatceras, ka kaut vai tās pašas migrācijas dēļ Latvijā ir samazinājies iedzīvotāju skaits, tostarp reproduktīvā vecumā esošo sieviešu skaits. No šī viedokļa, pēdējos gados ir izdevies sasniegt to, kas pēdējo reizi bija vērojams deviņdesmito gadu sākumā – proti, dzimstības vecumkoeficents sievietēm no 15 līdz 49 gadiem beidzot atkal svārstās ap 50 punktiem. Tas nozīmē, ka aptuveni puse no sievietēm šajā vecumā gada laikā ir devusi dzīvību jaundzimušajam.
Tomēr summārais dzimstības koeficents mums joprojām ir ap 1,7 punktiem, kas ir krietni par maz, lai notiktu pilnvērtīga paaudžu nomaiņa – tad tam būtu jāsasniedz 2,1-2,2 punkti. Latvijā pēdējo reizi tas bija vērojams astoņdesmito gadu beigās.
Savukārt mirušo skaits Latvijā pēdējos gados nedaudz samazinās. Visdrīzāk, tur gan ir lieki meklēt politiķu nopelnus. Gluži vienkārši cilvēki dzīvo arvien ilgāk, un arī kopumā Latvijas iedzīvotāju skaits ir mazāks.
Mūsdienās cilvēki patiesi dzīvo ilgāk nekā vēl pirms dažām desmitgadēm. Latvijā kopš 1960.gada vīriešu vidējais dzīves ilgums ir audzis par 4,5 gadiem līdz 70 gadiem, sievietēm – par 7 gadiem līdz 80 gadiem. Taču daudz lielāks dzīves ilguma pieaugums gaidāms turpmāk. Prognozes liecina, ka vidējais vīriešu dzīves ilgums līdz 2070.gadam Latvijā varētu palielināties par 13 gadiem līdz 83 gadiem un sievietēm par 9 gadiem līdz 89 gadiem.
Līdz ar to Latvijai būs jārēķinās ar demogrāfiskās situācijas radītiem izaicinājumiem darba tirgū. Darbinieku skaitā arvien vairāk dominēs vidējās un vecākās paaudzes cilvēki, un darba devējiem šai situācijai nāksies pielāgoties. Savukārt Latvijas valstij, visdrīzāk, vēlreiz nāksies ķerties pie pensionēšanās vecuma pārskatīšanas.
Tagadējā Saeima no šī jautājuma ir izvairījusies, jo jau pirms tam tika pieņemts lēmums pensionēšanās vecumu pakāpeniski palielināt, līdz 2025.gadā tas sasniegs 65 gadu vecumu. Visai iespējams, ka arī jaunajai Saeimai no šī nepopulārā jautājuma izdosies izlocīties, atbildību atstājot sekotāju rokās. Eksperti iesaka mūsdienās pensionēšanās vecumu sasaistīt ar paredzamo mūža ilgumu, nevis ar konkrētu vecuma skaitli. Tieši šādu pieeju ir izvēlējušās diezgan daudzas Eiropas Savienības valstis.
Ja pašlaik Latvijā iedzīvotāji, kuri ir vecāki par 65 gadiem, veido aptuveni 20% no iedzīvotāju kopskaita, tad 2060.gadā tas varētu pārsniegt jau 33%, liecina „Eurostat” modelētā situācija. Līdzīga aina ir gaidāma arī mūsu kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā.
Tagadējai Saeimai gan neko nav izdevies mainīt kopīgajā demogrāfijas summas rezultātā - kopējais Latvijas iedzīvotāju skaits turpina samazināties. Turklāt to sekmē ne tikai tas, ka jaundzimušo skaits ir mazāks par mirušo skaitu, bet arī migrācija. Pēdējos gados gan aizbraucēju skaits ir mazinājies un to nevar salīdzināt ar krīzes laiku, tomēr no Latvijas joprojām aizbrauc vairāk cilvēku, nekā iebrauc.
Eiropas struktūru prognozes liecina, ka no kādreizējiem diviem miljoniem iedzīvotāju līdz 2070.gadam Latvijā būs palikuši 1,3 miljoni. Tādējādi mēs piedzīvojam un piedzīvosim vienu no lielākajiem iedzīvotāju skaita samazinājumiem Eiropā līdztekus Lietuvai, Bulgārijai, Grieķijai, Rumānijai un Portugālei.
Turklāt nu jau mums ir jārunā ne tikai par demogrāfiju visas valsts mērogā, bet daudz aktuālāks kļūt arī teritoriālās demogrāfijas jautājums, jo atšķirības starp dažādām pašvaldībām kļūst arvien lielākas. Iedzīvotāji turpina migrēt uz lielajām pilsētām vai to apkaimi, kur ir darbs. Diemžēl šīs Saeimas laikā teritoriālā reforma, kura ļautu atbildēt uz šiem izaicinājumiem, turpināja buksēt. Arī ar skolu reformu, kura ir atspulgs demogrāfiskajām izmaiņām pašvaldībās, ir gājis kā pa celmiem.
Domnīcas „Certus” pētījums iezīmē, ka būs pašvaldības, kuras varēs piedāvāt darbu un lielākus ienākumus, un tur iedzīvotāju skaits pat augs. Taču daudzām pašvaldībām būs jārēķinās ar straujāku iedzīvotāju skaita kritumu nekā valstī kopumā. Pēc pētnieku domām, iedzīvotāju skaits pieaugs Rīgā un Pierīgā, bet straujākais kritums gaidāms Latgalē. Līdz ar to var prognozēt, ka nākamajai Saeimai un valdībai, neraugoties uz lielo pašvaldību pretestību, nāksies vien ķerties pie reģionālās reformas.
