Šī gada pirmais mītiņš pret ieceri pāriet uz izglītību tikai latviešu valodā notika oktobra beigās pretī Izglītības ministrijai, blakus Pulvertornim Vecrīgā, un tas pulcēja no 300 līdz 500 dalībnieku. Pasākumu organizēja Degi Karajevs:
„Mēs neesam pret latviešu valodu. Mēs gribam to mācīties. Un jo labāk [iemācīsies valodu], jo labāk. Bet nu skolotāju nav. Lielākais deficīts ir latviešu valodas skolotāji. Kā viņi grib to reformu taisīt? Nesaprotu! Nav tehniskas iespējas. Akreditācija tika paveikta. Viss ir pret reformu. Un, kad man teica, ka tagad es esmu politiķis… Nē! Tā ir tikai tēva vai vecāka reakcija uz nepārdomātu lēmumu.”
Degi Karajevs strādā informācijas tehnoloģiju jomā. Mītiņu nolēmis rīkot vairāku iemeslu dēļ:
„Pēdējos 30 gadus mums stāstīja par to, ka mēs esam sveši šeit, ka mūsu valoda ir svešvaloda, ka mēs esam okupanti un tā tālāk, un tā tālāk. Varbūt pašā sākumā tam bija kaut kāda jēga, kad vēl bija padomju armija un tā tālāk.”
Taču šobrīd viņš tam nozīmi neredzot: "Kad visi, kuri gribēja, jau aizbrauca prom un palikuši tikai tie, kam Latvija nav tukšs vārds, bet ir dzimtene. Visas šīs domas kopā… Es sapratu, ka
mēs neesam nekāds svešais elements, mēs esam Latvija. Tas nozīmē, ka mūsu valoda ir Latvijas valoda. Un, protams, ka mūsu bērniem, kuri ir Latvijas pilsoņi, jābūt tiesībām mācīties dzimtajā valodā.”
Tas, ka Mazākumtautību konsultatīvā padome ar dažiem iebildumiem konceputāli atbalstījusi virzību uz mācībām latviešu valodā vidusskolā, Degi Karajevu nepārliecina. Rūnājot par sevi, viņš uzsver, – nav nedz politisko partiju, nedz kādu biedrību dalībnieks, būdams nepilsonis, nepiedalās arī vēlēšanās.
Tiesa, politiķi aktīvi piedalījās pasākumā un uzrunāja arī klātesošos. Tāpat pieteicās palīdzēt organizēt pasākumu. Degi Karajevs izstāsta, - vispirms savā feisbuka profilā publicējis ideju, ka vēlas organizēt mītiņu:
„Es pieaicināju uzreiz visus man zināmos vai man "Facebook" draugos esošos politiķus un žurnālistus, lai kopā to darītu. Es aicināju Ušakovu, Loskutovu, Bordānu, Navicku, Judinu un tā tālāk. Visus, visus, visus, kas man ir, bet noreaģēja tikai Miroslavs Mitrofanovs un Jurijs Petropavlovskis, kuri ir Latvijas Krievu savienības biedri.”
Viņi ar savu pieredzi arī esot palīdzējuši visu noformēt. Pasākuma rīkošanā piedalījušās arī citas organizācijas. Mītiņa laikā skanēja, piemēram, vēl 2004. gada protestiem pret izglītības reformu sagatavotās dziesmas. Vairāki politiķi mītiņa laikā uzstājās uz skatuves. Bet izglītības ministrs Kārlis Šadurskis vērtēja mītiņu kā politisku akciju. Taujāts, vai nebažījies, ka šo pasākumu politiskie spēki izmantoja savā labā, Degi Karajevs atbild: jūs darāt savu darbu, politiķi dara savu.
„Kur ir robeža starp cilvēku, vecāku un tur, es nezinu, deputātu, man nav zināms. Un man liekas, ka Latvijai galvenais sasniegums ir domāšanas, rīcības un vārda brīvība. Un, kamēr mums vēl pastāv brīvība brīvi runāt arī Latvijas Radio, ir jēga mīlēt šo valsti,” norāda Karajevs.
Pats viņš gan no skatuves gandrīz nerunāja - vairāk bija redzams, nodarbojoties ar organizatoriskiem jautājumiem. Piemēram, kādai sievietei skaidrojis, ka jāpamet ceļa braucamā daļa, lai nerastos konflikts ar policiju. To, kas notiek, mēģinājis kontrolēt no malas:
„Protams, man arī bija interesanti. Tā ir pirmā reize. Kas notiek, kas būs un tā tālāk. Nu, mazliet bail arī bija.”
Tiesa, veidojot sižetu par rudenī pie Izglītības ministrijas notikušo mītiņu, neatbildēts palika jautājums, vai pasākuma organizatori un ministrija bija ieinteresēti runāt savā starpā. Lai gan mītiņa dalībnieki sauca ministru, viņš tobrīd atradās Saeimā, kur sprieda par budžeta jautājumiem. Ministrijas pārstāvji pasākuma organizatorus gan bija saukuši pie sevis uz sarunu. Tomēr akcijas laikā viņi uz ministriju neaizgāja. Degi Karajevs paskaidro – kamēr notiek mītiņš, organizatori nemaz nedrīkstētu pamest pasākumu.
Vienīgi pēc mītiņa Karajevs ienāca ministrijā pēc tur notikušā preses brīfinga, iedodot ministrijas ierēdņiem savu vizītkarti. Viņš piekrīt, ka toreiz neviens nespēra konkrētu soli, lai sarunātu, piemēram, tikšanās laiku. Taču Karajevs uzskata, - izdarījis pirmo soli – iedevis savu vizītkarti, kā arī iesniedzis savus jautājumus ministrijai:
„Nē, nu mans solis bija redzams. Uz ielas bija kādi 500 cilvēki, kuri prasīja: „Dialogu! Dialogu!”. Es gaidīju normālu, profesionālu reakciju no Latvijas vadības [pārstāvjiem], kuriem jāzina, kā rīkoties. Es esmu iesācējs, parastais cilvēks. Es nezinu, kā to visu darīt. Bet viņiem jāzina tas. Ir protests, aiciniet, dodiet man kafiju, bulciņu kādu, parunāsim, aprunāsimies, kas notiek. Bet nebija nekā tāda. Kurš ir profesionālis no mums visiem? Es neesmu protesta kustības profesionālis. Es nezinu, kā rīkoties pareizi.”
Pēc Degi Karajeva domām, šajā brīdī vislabākais būtu neko nemainīt: apturēt reformu un uzsākt kopā domāt par Latvijas bērnu nākotni.
Decembra sākumā valdība gan atbalstīja pāreju uz mācībām latviešu valodā.
Izglītības ministrijā uzsvēra, ka pāreja notiks pakāpeniski, turklāt jau veikta virkne pasākumu, lai varētu īstenot izmaiņas. Tikmēr Degi Karajevs neizslēdz, ka ar jauniegūto pieredzi varētu rīkot arī citas protesta akcijas.