Īstenības izteiksme 15 minūtēs

No mencu zvejas ziedu laikiem līdz pilnīgam zvejas aizliegumam

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Drošība Eiropā un pasaulē. Intervija ar ASV armijas Eiropā komandieri Benu Hodžesu

Daugavpils Neredzīgo ciemata pastāvēšana visdrīzāk ir laika jautājums

Daugavpils neredzīgo ciems cilvēkiem ērts, bet koncepts izzūdošs

Koši dzeltenā krāsā iekrāsoti roku balsti jeb orientieri, gājēju pārejas ar reljefu, luksofori ar skaņām un ceļa zīmes, kurās atainotas melnas  brilles. Ciemi ar šādām zīmēm tautā guvuši nosaukumu kā neredzīgo biedrības ciemati vai arī aklo ciemati. Latvijā šādi ciemati ir četri - pirmais bija Rīgā, tad Cēsīs, Liepājā un Daugavpilī. Neredzīgajiem vai vājredzīgajiem šī vide ir ērta, jo dod iespēju droši pārvietoties. Latvijas Radio viesojās Daugavpils ciemā, lai noskaidrotu, kā šodien tajā rīt dzīve, ar ko tas atšķiras no citiem mikrorajoniem, kas šādos ciemos dzīvo un kas mainījies kopš to tapšanas. 

ĪSUMĀ:

Neredzīgo ciematā cilvēkiem ir ērti

Neredzīgo biedrības Daugavpils teritoriālās organizācijas vadītājs Romans Praņevičus gan uzreiz uzsver - tas ir šī ciema neoficiālas nosaukums:

“Neredzīgo ciemats. Tas vairāk ir tāds tautas nosaukums, ja paskatās oficiālo pilsētas kartogrāfiju internetā, tad visur rakstīts, ka tas ir Daugavpils Stropu mikrorajons, Čiekuru iela. Nosaukums ''neredzīgo ciemats'' ir vairāk tā tautas atmiņa par to, ka kādreiz te bija Neredzīgo biedrība, uzņēmums - rūpnīca, kur kādreiz neredzīgie strādāja.”

Daugavpils Neredzīgo ciemats izvietojies meža ielokā pie neliela ezeriņa - Stropaka, netālu no slimnīcām. Tas nav pavisam Daugavpils nomalē, jo atrodas blakus ceļu maģistrālei. No pilsētas centra kursē autobusu satiksme, un pavisam drīz būs arī tramvajs, par ko liecina būvdarbu noskaņa un svaigi uzliktās sliedes. To izrāda tikko no autobusa izkāpušie ciema iedzīvotāji - draudzīgs pāris Raisa un Juris:

“Redziet, cik mums tagad skaisti būs. Vēl tikai trūkst te to orientieru, bet viņi noteikti būs. Skaņu luksofors ir. Tik ilgus gadus gaidījām tramvaju, nu tas beidzot mums būs. Tas būs mums ļoti liels atvieglojums, gan uz teātri aizbraukt, gan uz tirgu.”

Juris un Raisa Daugavpils neredzīgo ciemā

Juris ir neredzīgs kopš bērnības, Raisa ir vājredzīga, taču spēj būt arī par sava vīra pavadoni. Abi ir pensionāri un balsts viens otram. 

“Mums diena sākas ar kafiju un brokastīm, tad plānojam, ko tālāk, vai tas ir sports (abi spēlē galda tenisu neredzīgajiem), vai dakteri, vai arī nolemjam iepirkties. Katru dienu kaut kur ejam. Vēl mēs marinējam un konservējam, Juris lasa neredzīgo - Braila rakstā, es tikai daru. Ejam arī  uz kapiem. Pirms 15 gadiem aizgāja mūžībā mūsu dēls, tad tur apkopjam kapiņu. Bet visumā mēs esam apmierināti ar savu dzīvi, mums ir mīlestība, un mēs viens otram esam vajadzīgi,” stāsta Raisa.

Neredzīgo ciemā jeb Čiekuru ielas teritorijā pašlaik pavisam ir astoņas dzīvojamās mājas. Ir  arī rehabilitācijas centrs, neliels pārtikas veikals, bibliotēka. Pašam ciemam jau 60 pastāvēšanas gadi.

Daugavpils neredzīgo ciemā kūsāja dzīve

Latvijas Neredzīgo bibliotēkas Daugavpils filiālbibliotēkas vadītāja Jana Šlapaka stāsta, ka ciemata vēstures pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta 60. gados, kad uz Daugavpili no Rīgas atbrauca Latvijas Neredzīgo centrālās valdes  pārstāvis lūgt pilsētai piešķirt zemes gabalu, lai sāktu uz tā  būvēt Neredzīgo biedrības uzņēmumu un dzīvojamās mājas.

Šlapaka uzsver, ka ciema vēsture nesaraujami saistīta tieši ar biedrības un tās uzņēmuma vēsturi.

“Ja nebūtu biedrības, tās finanšu līdzekļu un uzņēmuma, tad nebūtu arī šī ciemata. Jo šeit dzīvokļi tika piešķirti tieši neredzīgajiem un vājredzīgajiem, kas te sāka strādāt.

Kā stāstīja kāda mūsu ciema ilgdzīvotāja, tad sākumā te vispār nebija nekā, bija tikai mežs, ezers un smiltis, faktiski visapkārt bija tuksnesis.

Uzņēmums ļoti ātri attīstījās un varēja atļauties būvēt arvien vairāk dzīvojamo māju un piesaistīt cilvēkus no visas Latgales. Spriežot pēc atmiņām, te dzīve sita augstu vilni, te dzīvoja daudz cilvēku, viņi visi tika nodarbināti, bija kultūras dzīve, bija dažādi ansambļi, sava sporta zāle, koncertzāle un sava bibliotēka,” stāsta Šlapaka.

Raisa un Juris bija vieni no tiem, kas uz ciemu Daugavpilī atbrauca no Cēsīm. Toreiz šajā ciemā visa dzīve ritēja ap biedrības uzņēmumu - cehu, kur neredzīgie cilvēki varēja strādāt.

“Cēsīs mēs nedabūjām dzīvokli. Tur dzīvojām četri cilvēki 12 kvadrātmetros. Atbraucām, un te kūsāja tāda dzīve! Toreiz te bija liela ražotne, strādāja 400 - 500 cilvēku. Mēs ražojām automašīnu filtrus moskvičiem un ZILam,” abi stāsta.

Šlapaka skaidro, ka neredzīgo ciemos bija vesels uzņēmumu tīkls, kur tika ražota dažāda produkcija - celofāna desu apvalki, pudeļu korķi, sukas, bet vēlāk sāka ražot arī dažādu automobiļu filtrus.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma, kā jau citi cehi, arī šie darbu pārtrauca. Ēkas tika izpārdotas, privatizētas. Neredzīgajiem vairs nebija un arī šobrīd vairs nav sava speciālā uzņēmuma, bet ēku liktenis bēdīgs. Bijušā ceha ēkā rosās nelielie vietējie uzņēmumi, bet bijusī administrācijas ēka stāv pamesta kā atgādinājums par tiem laikiem, kas bija.

Kurš salabos trotuāru?

Iedzīvotāji ir satraukti par bedraino trotuāru, kas iet gar uzņēmuma pamesto ēku, kā arī pārējo ielu sakārtošanu ciemā.

Agrāk par ciemata dzīvi pilnībā bija atbildīga Neredzīgo biedrība. Vismaz Daugavpilī tā vairs nav, statuss un īpašumu tiesības ir mainījušās, atzīst Latvijas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētāja Svetlana Sproģe. Arī Daugavpils teritoriālās organizācijas vadītājs Romans Praņevičus norāda, ka sabiedriskajai organizācijai nav tik liela budžeta, lai nodrošinātu sakoptu vidi cilvēkiem.

Tādējādi visa teritorijas sakopšana ir uz pašvaldības pleciem. Daugavpils dome bija solījusi uzlabot infrastruktūru šogad, bet tas atlikts uz nākamo gadu, jo Valsts kase ierobežoja kreditēšanu. Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieks Igors Prelatovs norāda, ka ir izstrādāts  būvprojekts Čiekuru ielas pārbūvei, kas ļaus attīstīt ciematu un veikt caurbraucamo pagalmu remontu. 

Par ciemata labiekārtošanu, cik var, rūpējas arī Daugavpils Neredzīgo ciema iedzīvotāju biedrība, kas dibināta pirms pieciem gadiem. Biedrības vadītāja Ludmila Borska stāsta, ka pirms pieciem gadiem ierīkots bērnu laukums, vēlāk tapa projekts par sajūtu dārzu un ezera labiekārtošanu.

Borska atzīst, ka neredzīgo cilvēku ciemu kļūst arvien mazāk, rūk arī iedzīvotāju skaits: “Lai arī oficiāli mums skaitās, ka ciemā dzīvo ap 1000 cilvēku, reāli - labi, ja te palikuši kādi 650. Neredzīgo kādreiz bija ap 150, tagad palikuši vien daži desmiti - 45. Un tas ir labi, jo nedzimst vairāk te neredzīgo bērni, bet dzimst redzīgi, un gadā to šajā ciemā ir vismaz 10 - 15. Tātad ciems dzīvos.”

Neredzīgo ciemā arvien vairāk redzīgo

Iespējams, ar laiku ciems, kā prognozē paši tā iedzīvotāji, zaudēs savu sākotnējā nosaukuma statusu kā Neredzīgo ciemats, jo neredzīgi iedzīvotāji uz dzīvi tajā nepārceļas. Taču dzīve te turpināsies, jo vide, kas radīta, ir ļoti piemērota.

“Ciemats ir ļoti mainījies, mainījies arī iedzīvotāju sastāvs. Tas vairs nav tikai Neredzīgo biedrības ciemats kā agrāk. Tagad te ienāk daudz jaunu cilvēku, kas novērtē to, ka te ir mierīgi, blakus ir ezers un mežs, svaigs gaiss. Tagad te ir daudz bērnu un jauniešu, un visiem kopā ir jāsadzīvo. Arī bibliotēkā mēs redzam, ka ienāk daudzas jaunas sejas, ir daudz bērnu. Ir daudz arī pasākumu, kurus organizē ciema iedzīvotāju padome, un kopumā jāsaka - ciemā šobrīd dzīve rit mierīgu gaitu un dabas tuvumā,” stāsta iedzīvotāju pārstāve.

Ideālā variantā daudz kam no tā, kas ir šajā ciemā, vajadzētu būt pieejamam cilvēkiem ar redzes traucējumiem vai arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem arī citu pilsētu un ciemu vidē. Latvijā kopumā ir ap 10 tūkstoš cilvēku, kuriem piešķirts redzes invalīda statuss, reāli cilvēku ar nopietniem redzes traucējumiem ir krietni vairāk, saka Latvijas Neredzīgo biedrības vadītāja  Svetlana Sproģe.

Viņa uzskata, ka, lai gan neredzīgo ciematiņi ir ērti, to izzušana ir laika jautājums. Valsts pienākums ir vienkārši radīt cienījamu dzīves vidi savai sabiedrībai, arī tai, kas ir ar veselības traucējumiem, lai droši pārvietoties varētu visur.

“Viennozīmīgi, dzīve šādos nosacītajos neredzīgo ciematiņos ir ērtāka un drošāka, bet kopumā Latvijai būtu jācenšas attīstīt tādu vides pieejamību, lai ikvienā vietā dzīvojošs cilvēks ar redzes invaliditāti justos droši un spētu patstāvīgi pārvietoties un dzīvot,” uzsver Sproģe.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti