“Man ir Daugavpils, Daugavpils novads, Krāslava. Kolēģei ir Ilūkstes novads, Daugavpils, Aglonas novads. Mums uz divām ir šī visa Dienvidlatgales daļa,” stāsta VVC reģionālās nodaļas vecākās inspektores Ināra Kriškijāne un Rita Petrova, rādot pie sienas piestiprinātajā Latvijas kartē savu ikdienas darba teritoriju. Savulaik Dienvidlatgalē strādājuši trīs inspektori, bet nu kādu laiku viņas ir divas vien, un darba apjoms esot pietiekoši liels.
Aizvadītajā gadā veiktas 360 pārbaudes. “Pārbaudes jāveic, jānoformē, jāuzraksta pārbaudes akts, protokols – tas ir milzīgs apjoms. Tas ir gan kontroles programmas ietvaros, gan mēs, ejot pa pilsētu vai braucot, skatāmies, kur ir šie pārkāpumi, un ieejam tajā iestādē. Attiecībā uz uzņēmējiem, mēs kontrolējam gan marķējumu, gan preču lietošanas instrukcijas, gan arī skatāmies to, kā cilvēki pārvalda valsts valodu,” stāsta Rita Petrova, “un šobrīd mums ar kolēģi ir jāpārbauda 604 pašvaldības kapitālsabiedrību darbinieku valsts valodas lietojums.”
Ināra Kriškijāne joprojām pastāvošās problēmas valsts valodas lietošanā vairāk saista ar paaudzi, kas augusi vēl padomju gados: “Šobrīd darba tirgū ir tā paaudze - 1970., 1973.gadā dzimušie, kad skolās bija tā, kā bija ar to latviešu valodas mācīšanu. Un šobrīd viņi ir tie galvenie, kuriem ir kādi 45 gadi. Un viņiem ir smagi, bet visi cenšas.”
Jau astoņus gadus multikulturālajā Daugavpilī strādājot, inspektore tomēr novērojusi aizvien pieaugušo sapratni par latviešu kā valsts valodu un tās izmantošanas nepieciešamību.
“Šobrīd mēs varam lepoties, ka mums ir izkārtnes, uzraksti Daugavpilī vismaz latviešu valodā. Varbūt ēdienkartē vai kur citur būs gramatiskās kļūdas pieļautas, varbūt garumzīmes nebūs,” stāsta inspektore.
“Es neteiktu, ka ir vairāk darba, bet mēs jūtam nepieciešamību, un inspektori ir vajadzīgi. Ir jāaizstāv latviešu tiesības. Ļoti gribētos, lai latvieši varētu saņemt apkalpošanu gan medicīnas jomā, gan tirdzniecībā, lai viņi droši varētu runāt latviešu valodā un būtu saprasti, lai nebūtu pārprasti.”
Lai arī valsts valodas lietošana, veicot amata un profesionālos pienākumus, joprojām ir viena no izteiktākajām problēmām Daugavpilī, tomēr arī šajā ziņā notiekot izmaiņas. “Darba tirgū ir ienākusi tā paaudze, kas ir mācījusies kopš 1990.gadiem, kad ir mainījusies attieksme pret valsts valodu, pret latviešu valdu. Un šī paaudze zina ne vien latviešu un krievu valodu, bet arī citas, un situācija ir mainījusies,” saka Rita Petrova.
Lai arī situācija uzlabojas un Latgales reģionā jau šobrīd strādā divreiz vairāk valsts valodas centra inspektoru nekā citos Latvijas reģionos, darba valsts valodas kontroles jomā visai krievvalodīgajā valsts pierobežā joprojām ir daudz. Pērn Latvijā kopumā par valsts valodas nelietošanu profesionālā un amata pienākumu veikšanai nepieciešamā apjomā pie administratīvās atbildības ir sauktas 479 personas, bet Latgalē 223 personas. Līdz ar to Latgale ir viena no problemātiskajām zonām valsts valodas lietojumā.
VVC Valodas kontroles reģionālās nodaļas vadītāja Sarmīte Pāvulēna atklāj, ka jau kopš šī gada februāra te tiek meklēts vēl viens reģionālais inspektors: “Mēs zinām, ka Daugavpilī tomēr ir diezgan pašpietiekama krievu valoda, līdz ar to ir problēmas ar valsts valodas lietošanu. Un tur ir nepieciešams arī trešais vecākais inspektors, kas varētu kontrolēt šos jautājumus.”
Tomēr interese par šāda veida darbu Daugavpilī neesot liela, un konkurss uz vakanto VVC reģionālā inspektora amatu pašlaik izsludināts jau atkārtoti. Pirmais konkurss noslēdzies bez rezultāta. Valsts valodas centra pārstāve Sarmīte Pāvulēna mazo interesi par vakanci komentēt atteicās, tomēr paši inspektori atzīst, ka iemesls varētu būt atalgojums, kas šāda amata pilnvērtīgai pildīšanai reģionos šobrīd nav adekvāts.
