„Labdien!. Labdien! Atbraucām jūs pārbaudīt, kā jums te?” ar šādiem vārdiem sociālā dienesta darbinieki ierodas pie bezpajumtniekiem pamestā mājā. No palīdzības viņi atsakās.
Istabā logs aizsalis, sienas un griesti apsarmojuši. Tomēr vīriešiem neesot auksti, viņus silda grādīgā dzira un segas. Šāda kombinācija ir bīstama, tomēr ar varu nevienu uz naktspatversmi nevar aizvest. Vīrieši paliek guļot savā mitrajā un apsarmojušajā miteklī. Tik pat neveiksmīgs apciemojums sociālajiem darbiniekiem ir nākamajā vietā.
Pjotrs dzīvo savā mājā, kurā nav ne elektrības, ne malkas, ar ko kurināt krāsni, logiem priekšā plēve, kaķim domātais ūdens bļodās sasalis. Dzīves apstākļi ir prātam neiedomājami, tomēr Pjotrs nekur nedomā doties. Viņš gan nezina, kādā krāsā viņam ir kāju pirksti. „Es nezinu, vai tad esmu skatījies? Es zeķes nevelku nost. Divi pāri vilnas zeķu, un tāpat ir auksti,” atsaka Pjotrs.
Vīrietim ir problēmas ar kājām, grūti staigāt un sāp, tomēr kārtot dokumentus, lai saņemtu invaliditātes pabalstu, viņš negrib.
Liekas formalitātes un noteikumu ievērošana Pjotram nav pa prātam. Arī naktspatversmē viņam nepatīk, jo tur ir pārāk daudz noteikumu, vienu reizi bijis un vairāk nevēlas tur atgriezties.
Naktspatversmes darbu uzrauga apsargs, ierodoties cilvēks tiek izmeklēts, vairumam tiek konstatēti ekstremitāšu apsaldējumi, nepieciešamības gadījumā tiek sūtīti uz slimnīcu. Te ir silts ēdiens, tīrs apģērbs, televizors un grāmatas. Citi te jūtas omulīgi un par apstākļiem īpaši nesūdzas. Labāk siltumā, nekā ārā salā. Lielā aukstumā naktspatversmē cilvēki tiek pieņemti arī alkohola reibumā, tomēr šeit to lietot nedrīkst. „Mums ir ap 60 vietu naktspatversmē,” saka sociālā darbiniece Valija Teivāne.
Tie, kuri atsakās doties uz naktspatversmi, apliecina to ar savu parakstu. Tomēr jau šajā nedēļā sociālie darbinieki atkal apciemos gan Pjotru, gan citus viņam līdzīgos domubiedrus. Dodoties pie šādiem cilvēkiem, nekad nav pārliecības, vai nākamajā reizē būs ko uzrunāt.
