Daugavgrīvas pludmalē pāris simtu metru attālumā no Daugavas ietekas jūrā pirms nepilnām divām nedēļām vietējie iedzīvotāji esot uzgājuši dēļus, kas no smiltīm bija izlīduši nepilna metra augstumā. Vēlāk ziņa nonāca biedrībā „Bolderājas grupa”, kuras pārstāvji vērsušies Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē, savukārt tā, sadarbojoties ar Rīgas brīvostu, aizvadītajā nedēļā mēģināja atrakt priekšmetu.
Izrādījās – tas ir koka kuģa fragments. „Visiem bija milzīgs pārsteigums, jo tik labi saglabājušos dēļus… Vienkārši tas ir skaists bez visa pārējā. Objekts, kas iznirst no ūdens, no smiltīm, pats par sevi ir skulptūra,” sacīja biedrības „Bolderājas grupa” valdes locekle Sandra Jakušonoka.
Viņa pastāstīja, ka biedrībai ar izskalotiem koka kuģu fragmentiem jau ir vairāku gadu pieredze. Tas ir noticis arī pirms trim gadiem, kad liedagā atrada ūdens transportlīdzekļa detaļas, ko vēlāk pārvietoja uz Daugavgrīvas cietokšņa kazemātu, lai nodrošinātu tā pakāpenisku nožūšanu. Tagad, atrodot jaunu kuģa vraka fragmentu, biedrības pārstāvji jau zinājuši, kur vērsties.
Aktīva rakšana liedagā gan bijusi tikai vienu dienu, jo, atbrīvojot no lielā smilšu daudzuma, eksperti atklāja, ka atrastais fragments ir lielāks, nekā sākotnēji paredzēts. Rīgas brīvostā ziņo, ka
šī blīvi veidotā ozolkoka borta konstrukcija ir vismaz 11 metrus gara un 3,5 metrus plata.
Turklāt pastāv liela iespējamība, ka vēl liela daļa no šīs pagātnes liecības atrodas zem zemes. Lai detaļas nesabojātu, eksperti vienojušies pārtraukt rakšanu. Pašlaik ūdens transportlīdzekļa vraks, kas dienas gaismu redzēja vien pāris dienas, atkal atrodas zem smiltīm. Tagad atraduma vietā var redzēt tikai riteņtraktora riepu nospiedumus. Savukārt nedz bedres, nedz arī kuģa detaļu manīt vairs nevar.
Atmosfēras un saules gaismas ietekmē kuģa fragments var sabojāties. “Tas ir bijis mitrumā, tumsā. Tur tam arī ir vislabākie saglabāšanās apstākļi. Ja to apbērs ar smiltīm un mitrums atgriezīsies, tad tas var saglabāties ilgi un nekas ļauns tam tūlītēji noteikti nenotiks. Tāpēc pašlaik, pirms netiek pieņemts lēmums par tālākām darbībām, tā ir pareizā darbība, ko mēs ieteicām no savas puses,” norādīja Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arheologs Jānis Meinerts.
Tāpat Meinerts sacīja: “Šis vraka fragments smiltīs iekšā bijis jau ļoti, ļoti ilgu laiku. Tagad krasta erozijas dēļ tas sāka atsegties. Arī šādi vraki pāris ir zināmi. Latvijas piekrastē tie palaikam atsedzas, tad smiltis tos atkal atpūš. Bet šis noteikti ir viens no lielākajiem fragmentiem pēdējos 15 gados, kas ir atklājies. Tā konstrukcija ir ļoti pamatīga. Tāpēc tas ir interesants un vērtīgs.”
Lielāka skaidrība par kuģa fragmenta tālāko likteni varētu būs sagaidāma šonedēļ. Nekādu precīzu informāciju par atradumu eksperts gan vēl nevarēja pateikt, norādot, ka nepieciešams izveidot vraka 3D modeli, kas palīdzēs saprast, kādi ir turpmākie darbi.
Lielu interesi par kuģa detaļām ir izrādījis arī Jurijs Šendeļevs, kurš ilgus gadus aizraujas ar zemūdens peldēšanu, meklējot un pētot nogrimušus ūdens transportlīdzekļus. Viņš pieļauj, ka visdrīzāk atrastie fragmenti piederējuši kuģim, kas izmantots civiliem, nevis militāriem mērķiem. Vēsturiskās liecības vecumu noteikt ir grūti, atzīmēja Šendeļevs, sakot, ka tāda veida konstrukcijas kuģus būvēja gan 18., gan 19., gan arī 20. gadsimtā.
„Spriežot pēc mazām nagliņām, kas ir atrodamas uz šī kuģa fragmenta, vienīgais, ko var pateikt, ir tas, ka kuģa dibens bijis noklāts ar vara plāksnēm. Atrokot fragmentu, nevienas šīs plāksnes nebija. Tas liecina par to, ka tās kaut kad bijušas noplēstas. Ja šis kuģis būtu bijis izsviests krastā vētras laikā, tad vismaz kaut kādi vara apšuvuma fragmenti būtu palikuši. Turklāt redzams, ka atrastais kuģa vraks kādreiz bijis zāģēts. Tas nebija vētrā lauzts. Es teiktu, ka tas bijis liels kuģis, kas kaut kad nogrimis. Tas, iespējams, traucēja zvejniekiem, tāpēc to mēģināja izvilkt no ūdens. Visdrīzāk izcelt to viņiem neizdevās, jo kuģis ir smags. Tāpēc to sazāģēja un izvilka krastā,” pauda Šendeļevs.
Viņš atzīmēja – salīdzinot ar izskalotiem kuģu fragmentiem citviet pasaulē, šī atraduma izmērs ir ievērojams, tāpēc tas ir ļoti nozīmīgs vēsturisks eksemplārs.
Lai saglabātu šo un citas līdzīgas pagātnes liecības, biedrības „Bolderājas grupa” pārstāve Sandra Jakušonoka uzskata, ka Rīgā ir nepieciešams muzejs, kas būtu saistīts ar piekrastes dzīvi.
Tādu muzeju varētu izveidot blakus Daugavgrīvas bākai esošajā Komētfortā.
Rīgas brīvostas pārvaldes pārstāve Jeļena Krēsle atzinīgi vērtēja piedāvāto vietu, norādot, ka arī iestāde raugās uz iespēju muzeju izveidot tajā vietā. Lai mērķi sasniegtu, nepieciešams Eiropas Savienības līdzfinansējums, par kuru lielāka skaidrība varētu būt nākamajā gadā.
Savukārt par jaunatradumu Krēsle norāda, ka
kuģa fragments zem smiltīm būs līdz nākamajam gadam.
Tad to plānots iekonservēt un novietot pie Daugavgrīvas bākas.
