“Es tam Putinam uzdotu jautājumu, kāpēc viņš karo. (..) Es no sākuma domāju, ka tas ir sapnis. Bet tad ziņās sāka stāstīt, ka jau iekaro pilsētas. Tad mēs uzreiz braucām pie vecmāmiņas.”

Ukrainas bēgļu atbalsta centra bērnu istabā svētbrīdis un saruna ar arhibīskapu uz mirkli atrāva bērnus no rotaļām. Kamēr viņu mammas un omītes garās rindās sakārto dokumentus un meklē viņiem vietu bērnudārzā, bērni dzīvojas bērnu istabā.

Taču pat starp mantām un krāsām karš ir klātesošs. Jegors zīmē karavīru: “Tāpēc, ka mūsu karavīri ļoti stipri un grib palīdzēt.”

Bērnu istabas brīvprātīgais Antons palīdz darbiem tapt. Viņš uzsvēra, ka tā var uzzīmēt arī savus pārdzīvojumus.

“Tas, kam viņi gāja cauri, tas viņos ir. To nedrīkst nospiest zemapziņā, tā būs trauma uz visu dzīvi... Mākslai ir terapeitiska nozīme,” pauda Zbigņevs Stankevičs.

To šeit piedzīvojusi arī Agnese, kura ir dzimusi Rīgā, bet augusi Kijivā. “Ir ticība, cerība un mīlestība. Nav svešu cilvēku, visi ir savējie. Nav svešu bērnu, visi ir mūsējie. (..) Maza meitenīte šeit zīmēja saulīti, un viņai stipri sāka trīcēt rociņa. Un tad es viņai teicu – nebaidies, uzlikšu savu roku uz tavas un mēs to darīsim kopā. Mēs sākām zīmēt kopā, un tad es sapratu, ka viņai vajag dziesmiņu. Un es klusi sāku viņai dziedāt,” pastāstīja Agnese.

KONTEKSTS:

Saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā sākotnēji prognozēts, ka Latvijā ieradīsies ap 10 000 bēgļu no Ukrainas. Vēlāk iekšlietu ministre atzina – bēgļu varētu būt vairāk.

Rīgas bēgļu atbalsta centrā līdz 24. martam bija reģistrēti 8096 palīdzības meklētāji.