Ja darbinieks savus darba pienākumus nevar veikt attālināti, piemēram, pārdevēji, tad darba devējam darba vietā ir jāparūpējas par strādājošo drošību.
“Tā īsti nevarētu teikt, ka es tagad nenākšu uz darbu, jo baidos. Ja darbinieks strādā, tad viņam ir jānodrošina droši apstākļi. Tas ir darba devēja pienākums radīt drošību un drošības sajūtu darba vietā, ka viņš no šī riska ir pasargāts,” skaidroja Valsts darba inspekcijas Darba aizsardzības nodaļas vadītāja Sandra Zariņa.
“Darba devējam ir pienākums, pirmkārt, izstrādāt plānu, kā darbiniekiem kolektīvā ir jārīkojas šīs situācijas laikā. Ir jābūt noteiktam atbildīgajam par šo uzraudzību. Otra lieta – darba devējam ir pienākums nodrošināt darbiniekus ar visiem aizsardzības līdzekļiem. Tur, kur ir nepieciešamas sejas maskas, tur tās ir jānodrošina. Dezinfekcijas līdzekļi. Ja ir nepieciešamas aizsargbarjeras, tad tādas ir darba devējam jāsagatavo,” norādīja Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības jurists Kaspars Rācenājs.
Tas nozīmē, ka individuālie aizsardzības līdzekļi darbiniekiem nav jāiegādājas par saviem līdzekļiem.
Valsts darba inspekcijā ļoti reti saskaras ar gadījumiem, kad darba devēji tos nenodrošina.
“Šādā situācija darbinieki ir zinoši un vēršas Darba inspekcijā. Jāsaka, gods kam gods, mums ir ļoti maz šādu sūdzību,” pastāstīja Zariņa.
Reizēm gadās tieši pretēji. Tiek saņemtas sūdzības, ka grūti ir strādāt maskās un cilvēki uztraucas, vai tiešām tās būtu jālieto. Šeit der atcerēties, ka darbiniekam ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi. Un darba devēja interesēs ir tas, lai saslimšana kolektīvā nenotiktu.
Tātad, darba devējam parūpējoties par individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, darbiniekam ir pienākumus tos ikdienas darbā arī izmantot.