Šobrīd Ingas Muižnieces uzņēmumā "Sonido" nodarbināti 11 cilvēki ar invaliditāti, kas ir vairāk nekā puse no visiem darbiniekiem projektā "Parunāsim", kurā zvanu centra darbinieki ir sarunu draugi ikvienam, kas piezvana, lai vienkārši aprunātos. Uzņēmums nodarbina cilvēkus ar kustību traucējumiem, sliktu redzi, kā arī pagājušo mēnesi tika pieņemts darbā cilvēks ar dzirdes/runas traucējumiem.
Muižniece skaidroja: "Kad es domāju par projektu "Parunāsim", kur cilvēki runā vienkārši pa tālruni, man pat neienāca prātā, ka to varētu darīt cilvēki ar invaliditāti. Un tikai manas kolēģes aicinājums, vai es varētu paņemt darbā viņas tēvu ar invaliditāti, kurš ir ratiņkrēslā, tikai tad es pamanīju šo potenciālo darba tirgu – cilvēki ar invaliditāti."
Galvenais ir cilvēcība un darba devēja attieksme, uzskata Muižniece. "Kopš es nodarbinu cilvēkus ar invaliditāti, daudz vairāk jauniešu skatās virzienā, lai nāktu pie manis strādāt, jo viņiem ir būtiski, ka uzņēmums dara kādu sociāli vērtīgu lietu. Viņiem patīk redzēt, ka ir šī dažādības pieņemšana, jo dažādība slēpjas ne tikai cilvēkos ar invaliditāti."
Arī Mario Āre spēj pieņemt dažādību, jo savā programmēšanas uzņēmumā jau 23 gadus nodarbina cilvēkus ar invaliditāti.
"Es iesāku [biznesu] ar kolēģi, kurš arī bija ar invaliditāti. Man pašam ir invaliditāte, tāpēc es ņemu tādus darbiniekus. Pie tādiem arī pieturos, jo gribas darīt kaut ko pareizu un labu," viņš sacīja.
Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" valdes priekšsēdētāja Gunta Anča norādīja, ka Latvijā darba tirgū netiek pietiekami iekļauti cilvēki ar invaliditāti. Visgrūtāk atrast darbu ir cilvēkiem virs 50 gadiem ar dzīves laikā gūtu invaliditāti.
Valstī vēl aizvien nav mehānisma, kas motivētu darba devējus nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti, norādīja Anča, skaidrojot: "Nevis motivētu uz kādu īsu laiku, jo bieži saka, ka mums ir subsidētās darbavietas, kas, protams, ir labi. Bet tie ir divi gadi labākajā gadījumā, un tad atkal nav nekā. Bet vajadzētu motivēt ilglaicīgā periodā, saprotot, ka ļoti bieži cilvēks ar invaliditāti nevar strādāt pilnu darba dienu."
Arī organizācijā no deviņiem darbiniekiem strādā septiņi ar invaliditāti. "Susento" vadītāja pastāstīja, ka invaliditāte nav mīnuss, bieži vien tas ir pluss, ja zina, kā to izmantot.
Šī gada oktobra sākumā Nodarbinātības valsts aģentūrā bija reģistrēti 8307 bezdarbnieki ar invaliditāti, kas ir 15% no kopējā reģistrētā bezdarbnieku skaita valstī.
Vajag uzlabojumus likumos
Nepieciešami uzlabojumi likumdošanā, lai vēl vairāk iesaistītu darbā cilvēkus ar invaliditāti, uzskata Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga. Viņa sarunā ar Latvijas Radio norādīja, ka Latvijā cilvēku ar invaliditāti nodarbināšana ir arvien populārāka un darba tirgus kļūst integrētāks.
Eva Selga: Cilvēki ar invaliditāti ir vieni no šīs iekļaujošās darba kultūras stabilākajiem spēlētājiem. Kas ir jāņem vērā darba devējiem, iesaistot invalīdu? Pirmkārt, ir jāsaprot, kāda invaliditāte ir cilvēkam: vai viņš ir ratiņkrēslā, vai viņam ir dzirdes traucējumi vai runas traucējumi. Protams, ne visi uzņēmumi var nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti. Pirmkārt, jau darba satura dēļ un, otrkārt, darba piemērotības dēļ. Ja jūs, piemēram, pieņemat darbā cilvēku ratiņkrēslā, tad ir jābūt nodrošinātai pieejai pilnīgi visām vietām tāpat kā citiem darbiniekiem. Par to arī nopietni jādomā un, protams, ne visi uzņēmumi to var atļauties.
Latvijas Radio: Vides pielāgošanas jautājumi, jūsuprāt, ir galvenie, kāpēc ne visi darba devēji ņem darbā cilvēkus ar invaliditāti, vai ir vēl kādi citi?
Pirmkārt, jā, šī vides pielāgošana. Otrkārt, darbinieku apmācība. Ir jau jāsaprot, vai kolektīvā šo cilvēku ar invaliditāti pieņems, vai tas nebūs darbinieks, kas destabilizēs visu darba vidi un atmosfēru. Tur ir jāskatās uz ļoti daudziem apstākļiem: vai tas darbs nav pārāk intensīvs, vai nebūs tā, ka cilvēks ar invaliditāti dara krietni mazāk nekā visi citi, tad arī pārējie darbinieki būs neapmierināti. Ir jāizvērtē katrs konkrēts uzņēmums un konkrēta vide.
Tāpat ir jāapmāca cilvēki, kas strādās ar šo cilvēku, kam ir invaliditāte. Es neteikšu, ka ir jābūt kādai īpašai attieksmei, bet jābūt elementārām zināšanām par to, kā, piemēram, sazināties ar cilvēku, kam ir runas traucējumi vai dzirdes traucējumi. Apkārtējiem ir jāzina elementāras lietas: kā komunicēt, kā reaģēt, ko jautāt.
Vai, jūsuprāt, darba devēji ir pietiekami informēti par to, kā nodarbināt cilvēkus ar īpašām vajadzībām?
Es domāju, ka informācijas ir pietiekoši. Jautājums ir par to, cik ir šīs labās gribas, vēlmes un uzņēmuma stratēģijas, kā to darīt labāk.
Vai tās ir tikai baumas vai arī mīts, ka darba devēji bieži vien izvairās ņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti, jo viņus būtu grūtāk atlaist no darba?
Jā, arī tas ir iemesls, kāpēc to nedarīt. Es domāju, ka darba likumdošanu vajadzētu piemērot tam, lai darītu iekļaujošo darbu interesantāku darba devējiem – vai veicot nodokļu atvieglojumus darba devējam, nodarbinot cilvēku ar invaliditāti, arī pārskatot Darba likuma dažus punktus par to, kā atbrīvot vai kā nodarbināt cilvēku ar invaliditāti. To visu vajadzētu sakārtot, lai abas puses būtu ieguvēji.
