Dainis Īvāns: Nevaru iedomāties vēsturē lielāku uzvaras un svētku dienu par Baltijas ceļa akciju

Spēja visām trim Baltijas tautām sajust vienam otru kā pašiem sevi, augsta atbildības sajūta un vēlme pašiem izšķir savu likteni vairāk nekā diviem miljoniem cilvēku pirms 30 gadiem bija iemesls sadoties rokās Baltijas ceļā. Tā laika Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājam Dainim Īvānam Baltijas ceļš apliecina solidaritātes nozīmīgumu tiklab pirms 30 gadiem, tā arī mūsdienās.

Tolaik Īvāns uzskatīja par savu uzdevumu radīt cilvēkos drosmi piedalīties Baltijas ceļā pat vairāk nekā apstākļi to ļāva. “Varbūt, ka tas arī nospēlēja savu lomu, jo mums bija bažas, ka daudzi cilvēki baidās. Bija ļoti svarīgi, lai cilvēki nenobīstas, iet un saprot, ka no viņiem tas ir atkarīgs,” norāda Īvāns. Viņš tolaik uzsvēris, ka latviešu tautai tā ir pēdējā iespēja izdzīvot un šajā brīdī ir iespēja izslieties un sadoties kopā cīņai. Atšķirībā no brīža pirms 2.Pasaules kara, kad mūs sabiedrotie bija pametuši, pirms 30 gadiem mums bija spēcīgi sabiedrotie – ne vien lietuvieši un igauņi, bet uz mums kā uz sabiedrotajiem skatījās visas padomju apspiestās tautas, tāpat arī Austrumeiropas un Centrāleiropas tautas. Tāpēc šis brīdis ir jāizmanto, uzskatīja Īvāns.

“Rezultāts bija tāds, ka tomēr cilvēkos pamodās šī pienākumu apziņa, cilvēki saprata, ka ir jāiet. Visi, kas bija spējīgi iet, pat kuriem nebija vēlēšanu tiesību – bērni piedalījās šajā ķēdē.

Mums jau arī nebija iespēja izteikt savu tautas gribu referendumos, citos demokrātiskos veidos. To var uzskatīt par milzīgu balsojumu,” teic Īvāns.

Īvānu pārsteigusi cilvēku ārkārtīgi augstā pašsavaldīšanās un pašorganizēšanās spēja. “Tagad jau var to pateikt, toreiz to cilvēki nezināja, ka 23.augustā Latvijā pašā svarīgākajā brīdī Baltijas ceļš netika vadīts. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja pēc Maskavas pavēles mums aizliedza radio tiešraidi. Iedomājieties, masu akciju, kurā var notikt (pat ja nav provokāciju) visādas bīstamas lietas? Un tā notiek pilnīgi bez organizēšanas! Tas nozīmē, ka katra nodaļa, katrs cilvēks jutās ārkārtīgi atbildīgs,” uzsver Īvāns.

Viņš pats Baltijas ceļa laikā stāvēja burtiski uz Latvijas un Igaunijas robežas ar baltu puloveri, uz kura ar zīda diegiem trimdas latvieši bija izšuvuši Latvijas ģerboni, kas tolaik vēl bija aizliegts un neatzīts. Vienā pusē Īvānam stāvēja Valkas, bet otrā – Valgas pašvaldību vadītāja. “Apkārt skanēja troksnis un gaviles, un saucieni. Tad mums notika liels mītiņš ar runām, ar koncertu, balli pēc tam,” atceras Īvāns.

Šajā mītiņā viņš no sirds teicis vārdus, kurus nodiktēja laiks: “Mēs paši, kaut arī nedz Rietumi, nedz Austrumi, neviens nav atcēlis 2.Pasaules kara sekas Baltijas valstīm, […] mēs šajā brīdī atceļam Ribentropa-Molotova paktu, un mēs paši izbeidzam šeit savā teritorijā 2.Pasaules karu – vai tas kādam patīk vai nē.” Iespējams tobrīd vēl viņi nav apzinājušies, ka tas ir bijis starptautiski tik nozīmīgs notikums, “bet tas, ka mēs esam izšķīruši savu likteni un ka atpakaļ tur, kur mēs bijām, mūs vairs nedabūs ne par kādu cenu, tas nu toreiz bija skaidrs”.

Īvāns uzskata, ka Baltijas ceļš ir ļoti spēcīgs un nozīmīgs mantojums. Tā ir eksportprece pasaulei, jo Tautas frontes muzejā nāk ļoti daudz cilvēku no valstīm, kuras cīnās par demokrātiju un izmanto Baltijas ceļu kā metodoloģiju. Taču Baltijas ceļš ir svarīgs ne tikai cīņai par demokrātiju un brīvību. “Tas ir pierādījums, ka nav jāšaubās, cik svarīga ir Eiropas Savienības saglabāšana. Tā ir svarīga ne tikai relatīvi mazajām vai mazskaitlīgajām valstīm, kuras, kā mēs Baltijas ceļā redzējām, nemaz nav mazas, bet ir ar lielvalstu spēku, bet tās ir svarīgas arī lielajām tautām. Ja nebūs šīs solidaritātes neatkarīgi no valstu izmēriem un iedzīvotāju skaita, nebūs arī stabilas, drošas nākotnes,” uzsver Īvāns.

Viņš atceras, ka pirms vairāk nekā 30 gadiem mazā Tallinas kafejnīcā “Pegass” kopā ar lietuviešu līderi Vītautu Landsberģi un igauņu līderi Edgaru Savisāru kopīgi pacēluši tostu: “Draugi, nekad vairs nepieļausim to, kas notika 1940.gadā: vienmēr tagad būsim kopā!” Viņi varējuši viens otram piezvanīt jebkurā diennakts laikā. “Ja šādas attiecības mūsdienās būtu valstu līderu starpā, kad viņus ievēl, es domāju, ka daudzas lietas, daudzus jautājumus varētu atrisināt daudz vienkāršāk. Tā bija ne tikai tāda doma par savām tautām, savām valstīm, bet tā bija personiska draudzība, kad mēs jutām viens otru tāpat kā paši sevi,” atceras Īvāns.

Tāpat viņš uzsver, ka Baltijas ceļš izceļas ar īpašu gaišumu. “Pretī meliem, pretī tumsai piepeši liec patiesību un gaismu. Tas jau arī varbūt pat ir tāds vēstures paradokss, ka sēru diena, kas patiesībā bija 1989.gada 23.augusts – 50 gadu sēras, bezcerība, okupācija, cilvēku iznīcināšana – šobrīd mēs to atceramies kā svētku dienu.

Nevaru pat lielāku uzvaras un svētku dienu latviešu tautas vēsturē pat iedomāties kā šo Baltijas ceļa akciju,” teic pirmais Latvijas Tautas frontes vadītājs.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti