Īvāns uzsver, ka Baltijas ceļa akcija ir jāsaista ar notikumiem, kas risinājās Latvijā, Padomju savienībā un pasaulē: „1989.gada sākumā bija notikušas pirmās puslīdz brīvās vēlēšanas PSRS, kad Gorbočovs mēģināja izveidot tādu kā opozīciju komunistiskai partijai, lai tiktu galā ar saviem ienaidniekiem. Bet nekādā gadījumā, lai sagrautu padomju sistēmu, sociālismu, komunistisko partiju. Taču tajā pašā laikā PSRS lielajā Tautas deputātu kongresā no Latvijas 59 deputātiem lielākais vairākums - 42 deputāti - bija Latvijas Tautas frontes deputāti vai arī cilvēki, kurus atbalstīja Tautas fronte. Šīs sadarbība notika abpusēji. Tas pats bija Igaunijā un Lietuvā. Tātad momentāli jau PSRS Tautas deputātu kongresā izveidojās opozīcijas grupa no Baltijas.”
"Jūnijā sanāca pirmā Baltijas padome. Igaunijas Tautas frontes līderis Edgars Savisārs rosināja, ka vajag kādu spilgtu akciju. Parādīt arī Rietumu pasaulei, ka mēs gribam brīvību. Vai mēs nevarētu sadoties rokās lielā garā ķēdē no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai?” stāsta Īvāns.
Reaģējot uz to, Kremlis bija sācis aktīvu kontrpropagandu. „Rietumu masu medijos tajā laikā sāka parādīties arvien vairāk rakstu, un bija saprotams, ka tie nāca no Maskavā bāzētajiem korespondentiem, kuri barojās tikai no Kremļa informācijas avotiem – ka Baltijā atdzimstot fašisms, notiek krievu diskriminācija. Pat Rietumos tas parādījās.
Un mēs sapratām - mums ir jāparāda Rietumu pasaulei, ka mēs neesam nekādi ekstrēmisti un mēs miermīlīgā, nevardarbīgā ceļā negribam neko vairāk par savu brīvību. (..) Darbība bija uz to, lai maksimāli pievērstu pasaules uzmanību. Mēs sapratām, ka tas ir arī informācijas karš un mums ir jāpārspēj Kremlis."
Bez interneta un mobilajiem
"Mēs sapratām, ka organizēšana būs ļoti grūta. Īstenībā tas joprojām ir bezprecedenta pasākums, akcija visā pasaules vēsturē. Sevišķi jaunajai paaudzei jāiedomājas, ka nebija nekāda tīmekļa, kur varēja ātri uzklikšķināt un uzzināt, kur un kas notiek. Nebija kabatas telefona."
Tajā brīdī galvenais bija panākt, lai Baltijas ceļš notiek. Bija norunāts, ka pašā atbildīgākajā Baltijas ceļa brīdī - plkst.19 un stundu pirms tam - Latvijas Radio notiks tiešā translācija. Tādējādi varētu caur radio koordinēt cilvēku sastāšanos, satiksmes plūsmas regulēšanu. Visiem rajona koordinatoriem bija piekodināts ieslēgt radioaparātus automašīnā.
„Bet 23.augusta rīts mums nāca ar ļoti nepatīkamu, šokējošu pārsteigumu, kas mums lika uz brīdi nolaist rokas.” Centrālkomiteja aizliedza radio translāciju.
Tomēr Īvānam bija iespēja divas stundas pirms sadošanās rokās ierakstīt īsu uzrunu, kas ēterā skanēja Baltijas ceļa laikā.
„Kā mēs zinām, viss notika - cilvēki sadevās rokās dzīvajā ķēdē. Šīs elektrizētās emocijas, šī baltiešu pašpārliecinātība, šī vienreizējā izārstēšanās no kompleksiem un sava spēka apziņa. Šajās divās minūtēs koncentrējās kā tāds milzīgs zibens lādiņš caur visiem mums.”
Tūlītēja pasaules un Kremļa reakcija
Rezultātā Baltijas ceļš kļuva par vienu no pasaules vēstures leģendām. "Tas bija milzīgs iespaids uz Rietumiem, jo tūlīt pēc tam sekoja Buša vēstule Gorbočovam. Viņš rakstīja Gorbočovam, ka viņš var rīkoties dažādi, bet Baltijas valstu un Polijas jautājumā viņam jāsaglabā piesardzība un samērojamība. Arī Rietumu valstīs, kad ieraudzīja šo ķēdi, bija izbrīna un sajūsma, arī Rietumu valstis sāka piesardzības politiku. Baltijas ceļš viņiem parādīja, ka mēs ejam saprātīgi, bet ļoti strauji, faktiski – uzvaroši."
Kremļa informācijas kanālos Baltijas ceļš tika noķengāts uzreiz. „To, kā tas tika darīts, jaunajai paaudzei viegli palūkoties, tagad skatoties, kā tiek gānīta Ukraina. Nekā oriģināla.”
Gorbočovs gan publiskā uzrunā, gan sarunā ar Īvānu bijis sašutis, ka „ekstrēmisti ievelk bērnus šādā netīrā nacistiskā politikā”.
26.augustā tika izdots Gorbočova paziņojums, ka ir pārkāptas atļautās robežas un nākamais solis jau būs šaušana un tanku sūtīšana. Tomēr vajadzēja kādu formālu iemelsu. „Bet viņi nebija gaidījuši straujo tautas kustības reakciju.” Tautas fronte uzrakstīja emocionālu paziņojumu, ko Rīgā nolasīja cilvēkiem.
"31.augustā tika sasaukta ārkārtas Baltijas padome, kur pieņēma Baltijas kopējo paziņojumu ANO ģenerālsekretāram, bet nesekoja nekāda atbilde. Tāpat tika pieņemtas vairākas rezolūcijas par tālāko rīcību."
„Sekas bija negaidīti pozitīvas mums un negaidīti satriecošas tiem, kas mums gribēja uzbrukt ar varu. Jo tūlīt pat sāka celties krievu demokrāti, kuri guva lielu atbalstu, nosodīdami PSKP agresiju pret Baltiju. Sākās kustība arī Tautas deputātu kongresā. Gorbočovs īstenībā bija izmisis."
"Izmantojot šo apjukumu, jo Kremlis nebija gaidījis tādu reakciju no sabiedrības un Rietumiem, mums izdevās panākt ļoti daudz ko. Drīz no PSRS konstitūcijas tika svītrots 6.pants [par Komunistiskās partijas vadošo lomu]. Joprojām bremzējās Ribentropa-Molotova pakta izklāsts, tomēr tika pieņemts lēmumus, ka bijusi šāda vienošanās un šie protokoli ir zaudējuši savu spēku no parakstīšanas brīža un atzīstami par nelikumīgiem," stāsta Īvāns.
Nākošie soļi bija vietējo padomju vēlēšanas decembrī 1989.gadā, kad Tautas fronte ieguva plašu organizatorisko un atbalsta bāzi parlamentārām vēlēšanām. Pateicoties vietējo padomju panākumiem, tika panākta neatkarības deklarācijas pieņemšana.
