Metodoloģiskie skaidrojumi
Dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai pakļautie iedzīvotāji – iedzīvotāji, kuri nevarēja atļauties vismaz 7 no 13 pamatnepieciešamībām:
1) segt komunālos maksājumus, īri vai atmaksāt kredītu,
2) finansiāli atļauties uzturēt mājokli siltu,
3) segt pēkšņus neparedzētus izdevumus no pašu līdzekļiem,
4) ēst gaļu, putnu gaļu vai zivis (vai līdzvērtīgu veģetāro ēdienu) katru otro dienu,
5) katru gadu vienu nedēļu doties brīvdienās ārpus mājām,
6) lietot savām vajadzībām vieglo auto,
7) savā mājoklī nomainīt nolietotās mēbeles pret jaunām,
8) savas novalkātās drēbes nomainīt pret jaunām (nevis lietotām),
9) nodrošināt sev divus apavu pārus, kas ir labā stāvoklī un piemēroti ikdienas aktivitātēm,
10) nelielu naudas summu tērēt tikai sev (kaut ko nopērkot vai darot priekš sevis),
11) regulāri piedalīties atpūtas aktivitātēs ārpus mājām, kas ir saistītas ar naudas izmaksām,
12) vismaz reizi mēnesī satikties ar draugiem/ ģimeni (radiem) uz kopīgu maltīti vai glāzi dzēriena,
13) savā mājoklī nodrošināt privātai lietošanai internetu, kad tas ir nepieciešams.
Avots: CSP
Visvairāk materiālai un sociālai nenodrošinātībai bija pakļauti iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem. Starp iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju īpatsvars 2021. gadā sasniedza 16,2%, savukārt starp iedzīvotājiem ar visaugstākajiem ienākumiem tādu bija tikai 0,2%.
2021. gadā 59,3% Latvijas iedzīvotāju nevarēja atļauties nodrošināt vismaz 1 no 13 pamatnepieciešamībām (2020. gadā 59,8%).
Segt pēkšņus neparedzētus izdevumus nevarēja atļauties 42,5% iedzīvotāju (2020. gadā – 46,4%) vecumā no 16 gadiem,
katru gadu vienu nedēļu doties brīvdienās ārpus mājām – 34,1% (2020. gadā – 30,1%) un savā mājoklī nolietotās mēbeles nomainīt pret jaunām – 21,8% (2020. gadā – 25,2%).
CSP atzīmēja, ka nabadzības un sociālās atstumtības mazināšana ir viens no galvenajiem Eiropas Savienības un Latvijas mērķiem, kas nosprausti vairākos starptautiskos un Latvijas nacionālajos stratēģiskos dokumentos. Viens no galvenajiem nabadzības riska un sociālās atstumtības rādītājiem ir iedzīvotāju materiālās iespējas sev nodrošināt dažādas pamatnepieciešamības.
Līdz 2020. gadam iedzīvotāju materiālo nenodrošinātību raksturoja rādītājs "dziļa materiālā nenodrošinātība", kas pētīja iedzīvotāju iespējas sev nodrošināt nepieciešamākās pamatlietas un iespējas segt ikdienas maksājumus. Tomēr, lai plašāk izprastu nabadzības un sociālās atstumtības riskus, šo rādītāju bija nepieciešams atjaunot. Iedzīvotāju materiālo situāciju raksturojošais rādītājs tika paplašināts, un, sākot ar 2021. gadu, rādītāju "dziļa materiālā nenodrošinātība" nomainīja jauns rādītājs – "dziļa materiālā un sociālā nenodrošinātība", kas pēta ne tikai iedzīvotāju iespējas sev nodrošināt nepieciešamākās pamatlietas, bet arī viņu iespējas segt izmaksas, kas saistītas ar iekļaušanos sabiedriskajā dzīvē – sociālo kontaktu veidošanu un uzturēšanu un sev nepieciešamo vaļasprieku un brīvā laika pavadīšanas iespēju nodrošināšanu, skaidroja CSP.
2021. gadā atsevišķas "dziļās un sociālās nenodrošinātības" pazīmes ietekmēja ne tikai iedzīvotāju finansiālās iespējas, bet arī Covid-19 pandēmija.
