Kā slimnīcas tiek galā ar pacientu plūsmu, un uz ko pašlaik var cerēt tie, kas sirgst ar citām kaitēm? Raidījums „Atvērtie faili” Vecgadu pavadīja vienā no Covid-19 slimnīcām.
ĪSUMĀ:
- Tuberkulozes un plaušu slimību centrā Vecgada vakars – svētki kara apstākļos.
- Dažas palātas pārveidotas par vienreizējā medicīniskā apģērba noliktavām.
- Abiem vietas reanimācijas nodaļā nemaz nebūtu – divus pacientus novēro īpaši.
- Nākamo gadu gaida ar cerībām, jo tic vakcinācijai.
- Covid-19 un kaķa nags – kā citu medicīnisko palīdzību meklē slimnieks?
- Pandēmijas laikā parādās vairāk ielaistu vēža gadījumu.
- Pandēmija ietekmēs sabiedrības veselību ilgtermiņā.
Svētki kara apstākļos
Tuberkulozes un plaušu slimību centrs atrodas Stopiņu novada Upeslejās. Pie ieejas sagaidīja pneimonoloģe Agnese Šmite. Šogad svētku dienās dežūrē viņas nodaļa. Dakterei pievienojusies arī rezidente Ilva Bikanova.
“Tagad es piezvanīšu uz sesto nodaļu un paziņošu, ka viņiem ir jābrauc pakaļ pacientei, kura pirms tam bija aizvesta uz Gaiļezera slimnīcu izmeklēties ar akūtām sāpēm vēderā. Bet tur nekas nopietns nav, viņa tiks atvesta atpakaļ. Covid-19 paciente,” stāsta daktere.
Vecgada vakarā stacionārā atrodas 108 pacienti, no kuriem 45 ir Covid-19 slimnieki.
Pirms pusstundas uzņēma 37 gadus vecu vīrieti, kuru atveda ātrās palīdzības brigāde. Viņu apskatījusi ārste rezidente Ilva Bikanova.
“Viņam šobrīd ir sūdzības par spēcīgām galvassāpēm, viņš pat sāpju skalā novērtēja uz 10, spēcīgām kakla sāpēm un epizodisku elpas trūkumu, kas pastiprinās pie kaut kādām aktivitātēm un arī guļot. Šī ir trešā reize, kad viņš ir saucis neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi. Un vispār Covid-19 infekcija viņam apstiprināta 20. decembrī, un sūdzības viņam ir jau no 17. decembra,” stāsta Bikanova.
Iepriekš vīrietis ievietots Latvijas Infektoloģijas centrā, taču no ārstēšanas stacionārā atteicies un turpinājis to darīt mājās – ģimenes ārsta uzraudzībā. Daktere viņa stāvokli raksturoja kā relatīvi apmierinošu.
Slimnīcā ir trīs nodaļas, kurās ārstējas Covid-19 pacienti, visi ar vidēji smagu vai smagu slimības gaitu.
“Parasti ir četrvietīga palāta, kur guļ ļoti dažādi pacienti. Ir tādi pacienti, kuri var aiziet uz tualeti, aiziet uz vannasistabu, veikt savu pašaprūpi, paši var paēst. Bet tajā pašā laikā tajā pašā palātā guļ arī vecāka gadagājuma cilvēki ar hroniskām saslimšanām, kā, piemēram, hronisku sirds mazspēju un arī cukura diabētu, un viņi nereti ir no pansionātiem, sociālās aprūpes centriem, un viņi paši nevar pat pagrozīties bez palīdzības,” stāsta daktere.
Palātas pārveidotas par vienreizējā medicīniskā apģērba noliktavām
„Šī ir ceturtā nodaļa, šīs ir absolūti fantastiskās māsiņas, vienkārši monstri labā nozīmē.” 4. nodaļa iepriekš bijusi, kā daktere Šmite saka, parasta pneimonoloģijas nodaļa. Šobrīd šeit izveidots Covid-19 pacientu izolators ar 30 gultasvietām, aizņemtas ir 20 no tām.
24 stundu režīmā nodaļā strādā trīs māsiņas, kuras uz maiņām dodas izolatorā uzraudzīt pacientus.
Dakterei jānovērtē divu smagu pacientu stāvoklis, jāpaņem asins analīzes. Pirms tam jāpārģērbjas.
„Te ir garās bahilas, dažāda izmēra cimdi, krekli…”
Slimnīcā vairākas palātas pārveidotas par vienreizējā medicīniskā apģērba noliktavām un ģērbtuvēm.
„Šeit ir tā zona, kur mēs ejam iekšā, tad mēs nākam ārā, nu tad mēs ģērbjamies nost, visu velkam nost. Tad mēs pierakstām šeit vajadzīgās lietas, nofočējam un rakstām dokumentāciju. Jā, tieši tā, jo mēs neko no turienes ārā nedrīkstam iznest,” skaidro Šmite.
Tas nozīmē, ka dakterei ārpus izolatora jāatstāj arī dežūrārsta mobilais telefons. Tikmēr norādes, kā rīkoties, ja tas zvana, dotas rezidentei Ilvai Bikanovai.
“Sākotnēji, pirms nebija tik slikta situācija, šeit bija tikai viens dežūrārsts, tad šis izolators parādījās, un ir viens dežūrārsts nedēļas nogalē, un viņam ir jāiet gan pie pacientiem, kuriem ir Covid-19, jāiet iekšā izolatorā, un izolatorā tu nevari paņemt līdzi telefonu, un tad ir šis telefons, uz kuru var zvanīt gan Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes, gan no citām nodaļām, bet tu fiziski neesi spējīgs viņu pacelt. Tur radās tā problēma, tāpēc piesaistīja mūs – rezidentus, lai nāktu talkā. Jo tas vienam cilvēkam vienkārši nav izdarāms,” stāsta Bikanova.
Viņai šis ir pirmais rezidentūras gads. Ilva izvēlējusies reimatologa specialitāti, taču šobrīd, tāpat kā citi jaunie ārsti, stājas pandēmijas frontes pirmajās līnijās. Līdz rītam Ilva dežūrēs šeit un uzreiz pēc tam dosies uz bīstamo infekciju nodaļu Gaiļezerā.
„Kādam ir jānāk talkā,” viņa nosaka, atzīstot, ka nebija iedomājusies, ka šāds būs viņas pirmais rezidentūras gads.
“Bet īstenībā, manuprāt, ir pat patīkamāk būt šeit un varēt kaut ko darīt… Es pirms tam biju bērna kopšanas atvaļinājumā, un tad tiešām tajā brīdī, kad viss sākās, bija tā, ka tu esi mājās, bet vēlies iet palīdzēt, un, lai arī cik briesmīgi tas būtu, tā ir tiešām milzīga iespēja daudz ko mācīties, piemēram, strādāt tādos apstākļos, tā ir tiešām neatsverama pieredze, un tiešām tajā brīdī pat bija grūti nosēdēt mājās,” saka Ilva.
Gada pēdējā dienā Tuberkulozes un plaušu slimību centrā uzņemti pieci jauni pacienti. Māsiņas novērojušas, ka svētku dienās viņu ir mazāk. Visticamāk, Covid-19 slimnieki svētku vakaru vēlas pavadīt mājās, tāpēc ciešas līdz rītam.
“Īstenībā mēs jau arī esam ļoti piekusušas. Kā tur bija – mēs no rītiņa 8.00 sākam darbiņu, vispirms iegāja viena māsiņa, tur kādas stundas divas bija iekšā, mēs šeit sataisām visas injekcijas, sistēmas sapildām šeit, liekam uz lielajiem ratiem un tad braucam iekšā. Pa divām. Viena paliek šeit pie telefona un gaida nākamo slimnieku uzņemšanu. Ja mums kaut kā pietrūkst, tad viņa padod, lai mums nav jāģērbjas nost. Tur ir karsti un grūti, un īstenībā var piekust, un tie slimnieki arī prasa tādu sevišķu uzmanību, viņi visi ir bezspēcīgi, tad mēs nevaram saprast, no kā tad. Viņam varbūt cukurs nokrities, varbūt spiediens nokrities, varbūt skābekļa maz, tāpēc tas viss ir jāizvērtē,” stāsta medicīnas māsa Ērika Paņina.
Šobrīd visi nodaļas pacienti elpo ar skābekļa masku, māsiņām regulāri jāpārbauda, vai viņi nav to nolikuši malā. Vienu slimnieku šovakar pārveda uz reanimācijas nodaļu.
Tāpat māsas stāsta, ka pēdējā laikā ienāk krietni smagāki pacienti, un nav tā, ka visi sirgst ar citām nopietnām kaitēm.
„Nē, nu šī slimība... tur jau nav par vecumu vispār... Ir taču arī jauni cilvēki, kas tik pēkšņi aiziet – nedēļas laikā. Briesmīgi tas ir,” saka māsiņa.
“Pagājušajā maiņā man bija 33 gadus vecs vīrietis. Ļoti jauns vīrietis. Ar vidēji smagu gaitu, tā kā neliktos, ka būtu jābūt tik traki. Tiešām neliktos. Cilvēks bija par sevi rūpējies, bijis fiziski aktīvs, visu darījis, bijis nozīmēts ambulatori, visu darījis, bet nepaliek labāk. Ir arī tādi pacienti,” stāsta ārste rezidente.
“Mums bija visa ģimene, tēvs un māte ap 65 gadiem. Viņus divus reizē atveda, un tajā pašā dienā ar citu ātro palīdzību atveda dēlu. Viņi nezināja, ka šeit visi satiksies,” stāsta māsiņa.
“Bija tā, ka to mammu atveda ar skābekļa balonu, un izskatījās, ka tie vecie, protams, ir daudz smagāki, bet viņi daudz ātrāk aizgāja uz mājām, bet tam jaunajam bija tādas blaknes, viņš, manuprāt, bija policists, nu sportisks vīrietis. Viņš te ilgi pie mums nogulēja, dabūjām tās smalkās “Remedesivir” zāles špricēt,” atceras medmāsa.
Ziemassvētku laikā šajā nodaļā nomira trīs pacienti.
Abiem vietas reanimācijas nodaļā nebūtu
Tikmēr atpakaļ no izolatora ir dežūrārste Agnese Šmite. Apskatījusi divus pacientus. Sieviete – 71 gads, abpusēja Covid-19 pneimonija. Iepriekš nav bijušas nopietnas saslimšanas.
Vīrietim ir 62 gadi – smēķētājs, kurš jau ilgstoši slimojis ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību jeb HOPS.
“Kundzei principā varētu būt pirmā tipa elpošanas nepietiekamība, bet kungam ir otrā tipa elpošanas nepietiekamība. Es uzskatu, ka viņiem vajadzētu reanimatologa konsultāciju un tagad es zvanīšu un mēģināšu ar dakteri parunāt par to,” skaidro Šmite.
Nogaidoša taktika līdz rītam, tā nolemj dakteris. Turklāt reanimācijas nodaļā pagaidām abiem pacientiem vietas nepietiek.
“Nu viena vieta reanimācijā ir, bet šobrīd šie pacienti ir, kā lai pasaka, šobrīd viņu veselības stāvoklis nav tāds, ka viņiem obligāti jābūt reanimācijas nodaļā.”
Pa ceļam uz kabinetu daktere piestāj 6. nodaļā, lai pārbaudītu Covid-19 pacienti, kura pabija Gaiļezera slimnīcā ar sūdzībām par vēdersāpēm. Covid-19 pacientiem mēdz gadīties citas akūtas saslimšanas, daži pat tiek operēti – aizsargtērpos un speciāli sagatavotās telpās.
Ārstes halāta kabatās ir trīs telefoni – privātais, dežūrārsta un trešais paredzēts saziņai ar pacientiem. Ik pa laikam daktere saņem kādu uzmundrinošu ziņu no kolēģiem ar sveicieniem Jaunajā gadā.
Nākamo gadu gaida ar cerībām
Desmit minūtes pirms pusnakts esam kabinetā. Galdā tiek likti līdzcilvēku saziedoti un restorānu sarūpēti virtuļi, šādu akciju organizē nodibinājums „Hospiss LV”, savukārt daktere sagādājusi bezalkoholisko šampanieti. Pirmo reizi pavīd svētku noskaņa.
Agnese Šmite atzīstas, ka ļoti gaida nākamo gadu.
“Jo mēs ceram, ka nākamais gads nāks ar jauniem spēkiem, ar vakcīnu. Es pati esmu vakcinēta, vakcinējos pirmdien, otrā deva būs janvārī, un mēs visi ceram, ka tas viss mums palīdzēs un mēs atgriezīsimies ierastajā dzīves ritmā, kas pirms tam arī bija gana dinamisks,” atzīst Šmite.
Agnese Šmite ir arī Ogres rajona slimnīcas Uzņemšanas nodaļas ārste un strādā vēl Rīgas Stradiņa universitātē. Tomēr nedēļā vismaz vienu brīvdienu sev cenšas veltīt.
“Emocionālā spriedze ir joprojām. Diemžēl arī mūsu kolēģi ir saslimuši ar Covid-19, arī šobrīd ir kolēģi, kas atrodas pat slimnīcā, ir kolēģi, kas veseļojas mājās, ne tikai ārsti, bet arī māsas un māsu palīgi. Un man personīgi visgrūtāk šo laiku ir izturēt tāpēc, ka šobrīd es dzīvoju tādu ārkārtīgi izolētu dzīvi, es nesatiekos dzīvē gandrīz ar nevienu sev tuvu cilvēku. Nu labi, mani kolēģi šobrīd ir mani tuvākie cilvēki, tā ir mana ģimene šobrīd. Bet, jā, es uz dažām minūtēm satieku savu māti dažas reizes mēnesī un draugus es redzu “Zoom”,” stāsta Šmite.
Slimnīcas personālam ir nodrošināta iespēja sazināties ar krīžu psihologiem. Dakterei Šmitei gan visvairāk palīdz sarunas ar kolēģiem. Un katram mākonim var atrast zelta maliņu, pat pandēmijā.
„Principā šis ir fantastisks brīdis, kad mēs piedalāmies vēsturē. Tas ir reāli kaut kas tāds, par ko es esmu lasījusi grāmatās, ka kaut kas tāds ir bijis, piemēram, spāņu gripa.
Tagad mēs esam vēstures daļa, un es šo uztveru kā profesionālu izaicinājumu. Mans šis ir profesionāls izaicinājums.
Tā sajūta mani ceļ, protams, kaut kādā ziņā, bet es domāju, ka man ir diezgan viegli runāt tāpēc, ka man nav bērnu un es dzīvoju viena. Bet kā jūtas mani kolēģi, kuriem ir mazi bērniņi vai veci vecāki, vai citi apstākļi, vai viņiem pašiem ir kādas hroniskas slimības... Tas ir ļoti dažādi, un es saprotu arī kolēģus, kuri atsakās strādāt ar šiem pacientiem,” atzīst daktere Šmite.
Jaungada sagaidīšanas brīdī iedomāto vēlēšanos nedrīkstot skaļi teikt, taču daktere Agnese Šmite pārliecināta – lielākā daļa tāpat vēlas vienu un to pašu šim gadam…
Covid-19 un kaķa nags. Kā citu medicīnisko palīdzību meklē koronavīrusa slimnieks
Pagājušā gada laikā Latvijā ar Covid-19 saslima vairāk nekā 40 000 cilvēku, un arī es biju viena no viņiem…
Ģimenes ārste mani uz Covid-19 analīzēm nosūtīja drošības pēc, lai vēlāk mierīgu sirdi varu apmeklēt LOR ārstu. Sūdzējos par iesnām, aizkritušām ausīm un dullu galvu. Sākotnējie simptomi vairāk liecināja par deguns blakusdobumu iekaisumu. Līdz man pazuda oža…
Jau kādu laiku strādāju attālināti, ar citiem nekontaktējos. Godīgi sakot, līdz pat brīdim, kad saņēmu pozitīvu analīžu rezultātu, uzskatīju, ka tā ir cita saslimšana.
Analīžu rezultātu saņēmu vēlā vakarā, Slimību profilakses un kontroles centrs ar mani sazinājās nākamās dienas vidū. Iztaujāja par simptomiem un kontaktpersonām.
Saruna ilga 16 minūtes, par visu pārējo – karantīnu, ārstēšanu – jāvaicā ģimenes ārstam.
Trešajā dienā pēc tam, kad esmu uzzinājusi, ka man ir Covid-19, ikdienas smaržu tests šoreiz ir ļoti pozitīvs, jo es jūtu kafiju.
Smaržas tests turpinās.
“Es jūtu citronu… ko vēl es varētu paostīt? Mazliet jūtu maizi…”
Dokumentēju savas sajūtas, jo pats vīruss mani neskāra smagi un biju plānojusi pastāstīt, kā izpaužas vidēja slimības gaita. Oža pazuda vien uz pāris dienām, ilgāk uzkavējās nogurums un dulluma sajūta galvā. Taču karantīnas laikā mani piemeklēja vēl kāda akūta kaite.
“Es vakar taisīju kaķim manikīru, un viņa naga gabaliņš ielidoja man acī, un man šķiet, ka tas tur vēl ir, mana acs ir sarkana un grauž, un sāp. Tā kā man ir Covid-19, es nevaru aizbraukt pie speciālista.”
Lai gan šī situācija sākotnēji pat šķiet kurioza, tā nebūt nav patīkama, turklāt var izrādīties pat bīstama. Acs skalošana ar ūdeni šoreiz nepalīdzēja, tāpat kā dzīvesbiedra centieni svešķermeni izķeksēt ārā.
Pēc neskaitāmiem neveiksmīgiem mēģinājumiem padodos un meklēju citus variantus. Tā kā nevēlos brīvdienā apgrūtināt savu tā jau noslogoto ģimenes ārsti, zvanu uz ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni – izstāstu situāciju un jautāju, kā tagad rīkoties?
Tur iesaka vispirms sazināties ar acu traumpunkta mediķiem Biķernieku slimnīcā, ko arī izdaru. Tur savukārt pastāsta, ka “visbiežāk jau nekas nepaliek acī, vienkārši tā reakcija ir konjunktivīts.”
Daktere uz vīra vārda izraksta pilināmās antibiotikas – pēc divām, trīs dienām vajadzētu pāriet, ja nē – tad gan būs jādodas uz slimnīcu, iepriekš gan pabrīdinot.
„Ir svētdiena, pusē trīs, bet es vēl neesmu izkāpusi no gultas, es nezinu, vai tas ir nogurums, tāpēc, ka man ir Covid-19, bet es zinu, ka galvenokārt šobrīd tas ir tāpēc, ka man ir iekaisusi acs, un ir tik šausmīgi, šausmīgi nepatīkami…”
Pirmdienā sazinos ar ģimenes ārsti, kura nolemj sūtīt mani uz atkārtotu Covid-19 testu, jo vīrusa simptomu vairs nav, bet acij tā arī labāk nepaliek.
Un otrs tests ir negatīvs un beidzot, beidzot dodos uz acu traumpunktu parādīt dakterim savu aci, esmu jau sazvanījusi slimnīcu un man ir atļauja doties.
Piektajā dienā pēc neveiksmīgā incidenta atklājas, ka kaķa nags visu šo laiku tomēr bija manā acī. Daktere sekundes laikā to izņem un izraksta vēl stiprākas zāles.
Noteikti neesmu vienīgais Covid-19 pacients, kuram karantīnas laikā radusies nepieciešamība apmeklēt ārstu. Un manā gadījumā ceļš pēc palīdzības bija visai laikietilpīgs. Turklāt, ko es darītu, ja atkārtotais Covid-19 tests būtu pozitīvs?
Vēlāk gan uzzinu, ka kopš novembra pastāv speciāla kārtība, kādā Covid-19 pacienti vai viņu kontaktpersonas var saņemt ambulatoros pakalpojumus.
Nacionālā Veselības dienesta mājaslapā ir saraksts ar ārstniecības iestādēm visā Latvijā, kuras – tikai pēc iepriekšēja pieraksta – pieņem Covid-19 slimniekus.
“Tās ir ārstniecības iestādes, kuras piekrita sniegt šos pakalpojumus un kurām bija gan cilvēkresursi, gan telpas un iespēja veidot atsevišķu plūsmu pacientu aprūpei,” stāsta dienesta pārstāve Baiba Bērziņa.
Pacientam gan nepieciešams ārsta nosūtījums. Uz iestādi nedrīkst doties ar sabiedrisko transportu, tāpat jāievēro visi piesardzības pasākumi. Īpaši aprīkots tiek arī medicīnas personāls.
“Viņiem ir lielāks individuālo aizsarglīdzekļu ekipējums, ne tikai respirators, maska, bet arī halāts, aizsargbrilles un viss pārējais, specializētāks aprīkojums.”
Pierakstīties iespējams pie dažādiem speciālistiem, taču galvenokārt sniedz diagnostikas pakalpojumus – rentgena un datortomogrāfijas, kas Covid-19 pacientiem ir īpaši aktuāli.
Kam palīdzēt, kam ne?
1. decembra vēlā preses konferencē valdība paziņoja par lēmumu ierobežot plānveida stacionāros pakalpojumus līdz ārkārtējās situācijas beigām. Veselības ministre Ilze Vinķele (“Attīstībai/Par!”) skaidroja – slimnīcu spēja uzņemt jaunus Covid-19 pacientus, neierobežojot plānveida pakalpojumus, ir izsmelta.
Stacionāriem joprojām jānodrošina neatliekamā palīdzība, onkoloģiskās un dzīvību glābjošās operācijas, atsevišķu slimību ārstēšana un akūtā rehabilitācija.
Onkoloģijas pacienti plānotos pakalpojumus pašlaik saņem. To apliecina Latvijas Onkologu asociācijas prezidents Jānis Eglītis. Joprojām notiek izmeklējumi, ķīmijterapija, staru terapija un operācijas.
Tomēr parādās vairāk ielaistu vēža gadījumu. Kāpēc? Tas vēl nav izpētīts, bet dakteris Eglītis spriež, ka sekas atstājusi limitētā piekļuve diagnostikai gada sākumā un cilvēku bailes no Covid-19.
“Tas, ka parādās šis pacients, kas tiešām ir labu laiku staigājis gan ar veidojumiem krūts dziedzeros, gan ar ādas veidojumiem, gan arī ar ielaistiem gremošanas trakta audzējiem, tā sajūta tāda ir. Varbūt vienkārši mēs neredzam tās agrīnās stadijas. Tā kā tās pamatā nāk no skrīninga programmām, vai nu nav bijuši vai nav aizgājuši uz šiem uzaicinājumiem, līdz ar to mēs neredzam šo otru pusi, kur ir tiešām savlaicīga diagnostika, agrīna un ar ļoti labiem ārstēšanās rezultātiem, kas varētu būt ilgtermiņā,” stāsta Eglītis.
Diagnostika šobrīd “droši vien ir ierobežota varbūt tīri tādēļ, ka nav personāla, jo slimo ne tikai tie, kas slimnīcā ir aprūpē, bet arī diagnostikā un citur, un es domāju, ka tas ir vienīgais limitējošais faktors,” spriež ārsts.
Pirms katras procedūras veic Covid-19 testus, un ir bijuši arī inficēti onkoloģijas pacienti.
„Principā tad ir jānogaida, jo ķīmijterapiju noteikti nevar dot Covid-19 pozitīvam, staru terapiju faktiski arī pārtrauc un tad attiecīgi, kad šis statuss ir normāls un likvidējās, tad pie tā atgriežas, tas pats ir ar ķirurģiskām manipulācijām. Protams, ja tas ir neatliekami un nepieciešama dzīvības glābjoša manipulācija, tad to dara arī Covid-19 pozitīviem pacientiem, bet tas tiek veikts speciālās operāciju zālēs un speciāli ekipētās situācijās,” stāsta Eglītis.
Onkologs iesaka negaidīt un ar sūdzībām vērsties pie ģimenes ārsta, lai nepieciešamības gadījumā, izmantojot zaļo koridoru, varētu sākt ārstēšanu.
Pandēmija ietekmēs sabiedrības veselību ilgtermiņā
Tomēr pandēmijai, visticamāk, būs blaknes uz sabiedrības veselību ilgtermiņā, jo iespējas apmeklēt ārstus un pārbaudīt veselību ir ierobežotas. Tas attiecas uz visām hroniskajām slimībām. Piemēram, sirds un asinsvadu kaitēm.
Stradiņa slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs Pēteris Stradiņš stāsta, ka plānveida operācijas nenotiek jau mēnesi.
„Sirds ķirurģiju jāvērtē visas medicīnas kontekstā, tā nav tāda atrauta specialitāte, tā iet kopā ar kardioloģiju un arī primāro palīdzību, un jāsaka, ka koronavīrusa pandēmija ir ienesusi izmaiņas visā šajā pacientu ārstēšanas un izmeklējumu ķēdē. Šogad mēs novērojam sekojošu situāciju, ka pacientiem visos ķēdes posmos palīdzību nav iespējams saņemt pilnvērtīgi un savlaicīgi, līdz ar to tieši akūto un steidzamo pacientu īpatsvars ir ļoti augsts, salīdzinot ar citiem gadiem. Līdz ar to mēs neesam tādā ideālā situācijā, jo šīs akūtās operācijas ir ļoti sarežģītas, bieži vien notiek mediķu brigādei suboptimālos apstākļos: nakts stundās, brīvdienās,” saka Stradiņš.
Aizgājušais gads ir bijis grūts, un sirds ķirurgs prognozē, ka tādi būs arī turpmākie mēneši. Vārti uz labāku nākotni ir vakcīna, kuru ārsts saņēmis tieši pirms mūsu sarunas.
„Jūs zināt, ir sajūtas dažādas, varbūt šo sajūtu var salīdzināt ar tādu, kā augstskolas gala eksāmenus nokārtojot, katrā ziņā tas ir emocionāli priecīgs moments viennozīmīgi,” atklāj ārsts.
Stradiņš norāda, ka centra speciālisti ir gatavi iesaistīties arī Covid-19 ārstēšanā un daļēji jau to dara, taču viņiem jābūt gataviem sniegt neatliekamo palīdzību sirds slimību pacientiem jebkurā brīdī.
“Un mums jānodrošina vide, brīva no koronavīrusa, kurā šīs operācijas var notikt, tas nozīmē gan pacientu plūsma, viņu uzņemot slimnīcā, gan vēlāk nodaļā, veicot izmeklējumus, gan vēlāk pašā operāciju blokā, arī pēc operācijas intensīvajā palātā. Tas ir primārais uzdevums, ar ko mēs esam visu šo gadu nodarbojušies,” skaidro Stradiņš.
„Nav noslēpums, ka šīs vecās slimnīcas ēkas bez ventilācijas, ar šauriem gaiteņiem, mazajām palātām, vispārēju saspiestību ir ļoti, ļoti nepiemērotas, viņas jau ikdienā ir nepiemērotas, bet īpaši šajā pandēmijā, nu kritisks, kritisks stāvoklis ir slimnīcā,” atzīst ārsts.
Sirds ķirurģijas centrā bijuši arī Covid-19 pacienti, viņus izolē atsevišķās palātās un aprūpē speciāli aprīkots personāls. Operācijas ir nācies arī uz laiku atlikt, lai sagaidītu Covid-19 saslimšanas fāzi, kurā būtu mazāks risks pacientu operēt.
Ambulatorie pakalpojumi pašlaik nav ierobežoti. Plānveida pakalpojumus slimnīcās Veselības ministrija pašlaik plāno ierobežot līdz 18. janvārim.
Ministrijā norāda, ka Covid-19 pacientus slimnīcas vēl var uzņemt. Šīs nedēļas sākumā bija aizņemti apmēram 80% gultu, bet situācija slimnīcās atšķiras. Visvairāk noslogota ir Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca, turpretī salīdzinoši daudz brīvu gultu ir Liepājas reģionālajā slimnīcā.
Rīgā brīvas vietas ir Austrumu slimnīcā, savukārt noslogota ir Stradiņa slimnīca, kur ārstē tos smagos pacientus, kuriem Covid-19 pavada citu saslimšanu.
“Mēs šodien jau esam uzrunājuši vēl slimnīcas, kuras var pārprofilēt gultas, kopumā 83 uz šo brīdi mēs varam pārprofilēt, tas ir, izejot no pieejamiem resursiem un pieejamām gultām, tajā skaitā arī ārstniecības personu. Un arī risinām jautājumu, lai atvērtu vēl papildu 50 gultas Rīgā vidēji smagiem pacientiem,” informēja Veselības ministrijas Ārstniecības kvalitātes nodaļas vadītāja Sanita Janka.
Tāpat plānots mainīt procedūras, lai cilvēki īsāku laiku pavadītu slimnīcās, piemēram, pacientus izrakstīt arī brīvdienās un noteikt kritērijus, kad slimnīcu nomainīt ar ģimenes ārsta uzraudzību. Sociālo aprūpes centru iemītniekus ārstēs uz vietas, ja situācija ļaus, jo aprūpes centros ir mediķi.
Šobrīd gan ārstniecības iestādes galvenokārt ceļ trauksmi par personāla trūkumu.
“Veselības inspekcijā ir apzināti visi tie, kas ir gatavi palīdzēt, tāpat plānots piesaistīt arī tos studentus un koledžu studentus, kuri var palīdzēt. Veselības inspekcija uzrunās arī skaistumkopšanas speciālistus, kuri ir gatavi palīdzēt, arī tos ārstus un ārstu palīgus, kuri ir beiguši darbu Neatliekamās palīdzības dienestā un atrodas izdienas pensijā, bet viņiem ir spēkā esošs sertifikāts,” stāstīja Janka.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule šonedēļ cēla trauksmi, ka trūkst intensīvās terapijas un reanimācijas gultu, kur skaistumkopšanas speciālisti nelīdzēs. Janka uzskata, ka attiecībā uz intensīvās terapijas nodaļām slimnīcām jāpārdala savi iekšējie resursi. Uzrunāti arī privātā sektora mediķi. Daži devušies talkā Slimību kontroles un profilakses centram, bet dežūrēt slimnīcās viņi nav vēlējušies.
