Bija vecāki, kuri mācību klātienē dēļ sākumā uzskatīja, ka varbūt labāk būtu bijis, ja viņu īpašie bērni būtu mācījušies speciālajās skolās. Tomēr, pedagogiem atrodot īpašu pieeju un vecākiem vēl vairāk iesaistoties mācību procesā, domas ir mainījušās.
Latvijas Radio piedalījās attālinātājā mācību stundā Vaivaru pamatskolas trešajā klasē. Skolēni, spēlējot spēli, apgūst vārdšķiras. Skatoties uz visiem 14 skolēniem ekrānā, grūti pateikt, ka divi bērni mācās iekļaujoši. Visi trešklasnieki patstāvīgi pilda skolotāju uzdevumus un ar interesi apgūst latviešu valodu. Kad mācību stundas noslēgumā skolotāja piemin individuālās nodarbības, tikai tad var noprast, kuriem skolēniem nepieciešama īpaša pedagoga palīdzība.
Šķiet, ka mācību process norit gandrīz tāpat, kā tas būtu klātienē, protams, ar tehniskiem šķēršļiem un interneta savienojuma pārtraukumiem. Vienīgi dažiem skolēniem vecāki atrodas burtiski rokas stiepiena attālumā, lai nepieciešamības gadījumā sniegtu atbalstu.
Klases skolotāja Beāte Balandīna atklāj, ka, lai iekļaujošo izglītību attālināti varētu realizēt, ļoti svarīga loma ir vecākiem:
"Es varu teikt, ka ir bērni, kuriem pat šādi ir vieglāk mācīties – būt mājās savā ierastajā vidē un savā mierā. Bet, ja nav sadarbības ar vecākiem, tad noteikti ir ļoti sarežģīti."
Trešklasnieka Raivja mamma Ingrīda Madisone stāsta, ka dēlam attālinātās mācības nākušas par labu. Viņš spēj labāk koncentrēties darbam.
"Es domāju, ka manam dēlam tas varbūt pat ir nācis par labu. Nav pārējā klase klāt, kas novērš uzmanību, ka pārējie mācās kaut ko citu. Viņam ir arī mazliet problēmas ar uzmanības noturību. Domāju, ka tas fakts, ka es zinu, ko viņš tur dara, un es varu vairāk iesaistīties un palīdzēt – tas mūsu gadījumā nāk par labu," norāda Madisone.
Bērniem ar speciālām mācību programmām attālinātajā skološanās laikā bija iespēja doties arī uz klātienes individuālajām konsultācijām. Vaivaru pamatskolas skolotāja Sanita Lielkalne stāsta, ka šo iespēju izmantoja salīdzinoši maz bērnu: "Papildus bija ļoti daudz konsultāciju bērniem, kuri ir iekļaujošajās programmās, bet tas notika attālināti. Kuri varēja klātienē, tas bija jauki, bet bija tādi, kuri nevarēja konsultācijas klātienē izmantot dažādu iemeslu dēļ."
Vai attālinātajās mācībās bērni ar īpašām vajadzībām visu mācību vielu varēja apgūt?
"Es domāju, ka tos īpašos robus mēs nākamgad arī jutīsim.
Šogad tos apjaust varbūt nebija tik viegli. Darījām, ko varējām, bet es domāju, ka tādi robi noteikti būs un to mēs arī redzēsim. Bet, vai viņi ir zaudētāji vai ieguvēji – es domāju, ka zaudētāji viņi noteikti nav, jo ieguva viņi ļoti daudz. Mums arī notika ļoti daudz individuāls darbs tieši ar šiem bērniem," atbild Lielkalne.
Pateicoties īpašam pedagogu individuālajam darbam un vecākiem, citāds mācību gads iekļaujošajā izglītībā ir pievarēts. Tomēr pandēmija nav vienīgās grūtības, kas jāpārvar bērniem ar speciālām vajadzībām parastajās skolās.
Galvenie secinājumi par iekļaujošo izglītību, kas Latvijas skolās tiek īstenota jau 20 gadus, ir diezgan skaudri. 67% pašvaldību skolu savā pulkā uzņem bērnus ar speciālām vajadzībām, bet atlikusī trešdaļa no šiem bērniem izvairās. Un atteikumi nāk arī no privātskolām, kur vecāki pat ir gatavi maksāt par izglītību.
Ģimenes jūtas kā cīnītāji, kas „izkaro” vietu mācību iestādē, jo nereti skolas vadība nav pretimnākoša un pedagogi nezina, kā ar šiem skolēniem strādāt. Skolotāju zināšanu trūkums ir saprotams, jo tikai no šī mācību gada universitātē par to padziļināti tiek mācīts. Savukārt pedagogu kursos visu nepieciešamo apgūt nevar.
Lai bērns iekļautos parastajā skolā, svarīga loma ir to asistentiem. Savukārt viņus nekur neapmāca, tāpēc labu asistentu ir grūti atrast. Bet viens no iemesliem, kādēļ pie šī palīga ģimenes nespēj tikt, ir zemais atalgojums. Tāpēc par bērna sola biedru nereti kļūst viņa mamma.
Un arī ar obligāto izglītību vecāku cīņa par bērna iekļaušanu sabiedrībā nebeidzas, jo tālākizglītības iespēju cilvēkiem ar speciālām vajadzībām ir salīdzinoši maz. Var mācīties speciālajās profesionālajās skolās, kur iegūst mazkvalificētu un reizēm arī novecojušu amatu, bet tur nodrošina vajadzībām piemērotus apstākļus. Vai arī var iet tādu pašu ceļu, kā visi citi sabiedrībā, taču atceroties, ka vides pieejamība un cits nepieciešamais atbalsts visdrīzāk būs jānodrošina pašiem.
