Daudz sūdzību par jaunu mediķu trūkumu
Pacientu ombudam sūdzības par ārstu pieejamību reģionos ir ikdiena. Lai gan augstskolas ik gadu absolvē vairāki simti jauno mediķu, viņu vidū nav daudz tādu, kas būtu gatavi strādāt ārpus Rīgas. „Mēs tā runājām - ja paliksim [tādā sastāvā] kā pašreiz, tad piecus gadus vēl varam nostrādāt,” - šādu nākotnes ainu zīmē Alūksnes slimnīcas direktore Maruta Kauliņa. Viņa atzīst - jaunos ārstus piesaistīt slimnīcai ir ļoti grūti. Līdzīga situācija ir praktiski visās reģionu slimnīcās. Vairāk kā puse ārstu ir pirmspensijas vecumā, trūkst speciālistu, bet jaunie izvēlas strādāt Rīgā vai ārzemēs.
Pacientu sūdzības par slikto speciālistu pieejamību laukos pastāvīgi uzklausa Pacientu ombuda vadītāja Liene Šulce-Rēvele. „Par to, ka trūkst jauno ārstu, sūdzas un izsaka nožēlu gan pacienti, gan paši mediķi, jo patiešām ir jūtams speciālistu trūkums. Turklāt medicīna ļoti strauji attīstās, un lai sniegtu patiešām kvalitatīvu pakalpojumu, mediķim nemitīgi ir jāapgūst ļoti daudz kas jauns, ienāk arvien vairāk tehnoloģiju. Reģionos, kur ir grūtāk ir resursiem, mediķu ir mazāk vai viņi ir daudz vecāka gadagājuma, ir lielākas problēmas ar tā paša datora izmantošanu un citām mūsdienu tehnoloģijām. (..) Tas viss kavē procesu un līdz ar to ir pacienti, kas pakalpojumu saņem lēnāk, grūtāk, un dažkārt diemžēl pietrūkst arī kompetences,” norāda Šulce – Rēvele.
Rezidenti nav lētais darbaspēks
Ar mērķi piesaistīt reģionu slimnīcām jaunos ārstus valdība pirms diviem gadiem par 30% pacēla algas rezidentiem, kas izvēlas daļu rezidentūras iziet ārpus Rīgas. Universitāšu statistika gan liecina, ka šis solis nav attaisnojies. „Starp RSU rezidentiem ir pāris procenti, kam pamata darba vieta ir reģionālā slimnīca. Un arī uz kādu studiju kursa vai daļu no tā uz reģionālu slimnīcām dodas vien daži cilvēki,” saka Rīgas Stradiņa universitātes Tālākizglītības fakultātes dekāne Jevgēnija Livdāne, kas ar rezidentiem strādā jau daudzus gadus. Viņasprāt, ir nepareizi uztvert rezidentus kā papildus darbaspēku slimnīcām, un jauno ārstu piesaiste reģioniem būtu jārisina citādi. „Rezidentam pamatfunkcija ir izglītoties, apgūt gan praktiskās iemaņas, gan teoriju, lai viņš tiešām kļūtu par labu speciālistu. Ir daudzas lietas, ko reģionālajās slimnīcās rezidents redzētu varbūt vienreiz gadā. Vai tas ir tas pozitīvais, ko viņš tur iegūst? Es teiktu, ka nē,” norāda Livdāne.
Arī Latvijas Universitātes statistika par rezidentiem ārpus Rīgas ir līdzīga - reģionu slimnīcās un ģimenes ārstu praksēs strādā mazāk kā 10 no apmēram 200 rezidentiem. Rezidentūras attīstības programmas vadītāja Anda Požarnova gan, pretēji Stradiņa universitātes kolēģei, vērtē, ka vispārīgākās specialitātēs rezidentiem ir vērts doties arī ārpus Rīgas. „No vienas puses, mēs esam ieinteresēti to veicināt, jo Rīgas klīnikās rezidentu ir daudz. (..) Katrs grib iemācīties, katrs grib operēt, un ja šo rezidentu ir pārāk daudz, tad viņi viens otram, ne nu gluži traucē, bet ja ir par daudz, tad ir grūti,” saka Požarnova.
Slimnīcu un rezidentūras programmu vadītāji gan ir vienisprātis - lai jaunie mediķi gribētu strādāt ārpus Rīgas, svarīga ir ne vien alga, kas arī šobrīd ir zem katras kritikas, bet arī infrastruktūra, piemēram, dzīvesvieta un bērnudārzs. „Ja viņš neredzēs, ka viņš tur var dzīvot normālu, pilnvērtīgu dzīvi, viņš uz turieni nebrauks. Reāli tā ir tā vide, kas šos jaunos cilvēkus atbaida,” skaidro Rezidentūras attīstības programmas vadītāja," saka Požarnova.
Nezina, kad pēdējo reizi darbā pieņēmis jaunieti
Slimnīcu vadītāji piekrīt, ka liela loma jauno ārstu atbalstam ir pašvaldībai un tās iespējām. Alūksnes slimnīcas vadītāja Maruta Kauliņa rosinājusi pašvaldībai sava novada jauniešiem maksāt stipendiju apmaiņā pret darbu vietējā slimnīcā. Tomēr par jauno ārstu piesaisti Kauliņai ir arī radikālāks viedoklis. „Domāju, ka tā ir valsts problēma. Kamēr nebūs obligātās sadales, kur vismaz trīs gadi pēc rezidentūras beigšanas, it sevišķi ja mācības ir apmaksājusi valsts, [jānostrādā konkrētā slimnīcā]. Ir jābūt tomēr kaut kādam pienākumam pret valsti - ja valsts ir izskolojusi, tad ir jānostrādā šie gadi, lai būtu kadru mainība. Tas būs visur, un arī Rīga nevarēs tikai uzsūkt tos jauniešus, kas visi grib palikt Rīgā, jo Rīgā jau nebūs kur,” tieša ir Kauliņa.
Pārējie uzrunātie gan ideju par obligātu valsts sadali vērtē skeptiski, uzsverot - vairs nav tie laiki, kad kādu var piespiest strādāt kādā konkrētā vietā. Turpina Kuldīgas slimnīcas vadītājs Ivars Eglītis. „Pirmkārt, mācīties 10-11 gadus, lai strādātu Latvijas valstij par absolūti neadekvātu samaksu, pat ja var izvēlēties, kur strādāt. Bet, ja tevi par to vēl nosoda ar trīs vai pieciem gadiem kaut kādā nekurienē, tad mums vajag daudz Mātes Terēzes…”
Kuldīgas slimnīcas vadītājs atzīst, ka neatminas, kad pēdējoreiz pieņēmis darbā kādu jauno ārstu. Viņaprāt, vienīgais risinājums ir adekvāta alga - jaunie prasot apmēram 1000 latu uz rokas - un bonusi, kā dienesta dzīvoklis, ko Kuldīgā diemžēl piedāvāt nevarot.
Daudzu jauniešu nevēlēšanās strādāt reģionos saistāma arī ar stereotipiem, ka laukos nekas nenotiek un vairāk varēs sasniegt tikai Rīgas klīnikās. Tomēr, kā Latvijas Radio iepriekš pauda Vidzemes slimnīcas jaunā neiroloģe Vaira Martinova, viņasprāt, savas prasmes un patstāvību visvairāk var pilnveidot tieši strādājot reģiona slimnīcā. „Pa šiem četriem gadiem, ko es esmu šeit nostrādājusi, ir bijuši ļoti daudzi sarežģīti klīniski gadījumi, kādus varbūt nav nācies redzēt pat Rīgā. Tātad profesionāli attīstīties te var ļoti labi. Rīgā tu varbūt esi Klīniskajā slimnīcā, bet tu esi maza skrūvīte!” saka Martinova.
Līdzīgi domā arī ģimenes medicīnas pēdējā gada rezidente Līga Siliņa, kas izvēlējusies šo gadu strādāt Vidrižu doktorātā. „Šeit, Vidrižos, daktere uzticējās un es jau no pirmajām dienām sāku pacientus pieņemt patstāvīgi. Tas ļoti motivē tavā profesionālajā izaugsmē, jo tev pašam ir jārisina radusies problēma.”
Pēc rezidentūras vajadzīgs stabils darbs
Siliņa stāsta, ka Vidrižus izvēlējusies, redzot, kādu izaugsmi tas devis viņas vīram, arī ģimenes ārstam, kurš rezidentūrā praktizējies tieši tur. Tagad ģimene pārcēlusies no Rīgas uz Skulti, tomēr Siliņa atzīst, ka jaunam ģimenes ārstam atšķirībā no speciālista slimnīcā ir grūti atrast praksi arī ārpus Rīgas. To apliecina arī Nacionālā veselības dienesta dati - lai gan lielākās rindas ir Rīgā, arī reģionos pašlaik brīva tikai viena ģimenes ārsta prakse. Topošajai ģimenes ārstei ir savs ierosinājums, kā motivēt medicīnas studentus pēc diploma iegūšanas nedoties atpakaļ uz Rīgu. „Daļu cilvēku varētu stimulēt tas, ka, ja tu izvēlies kādu konkrētu pagastu vai reģionu, kur strādāt [rezidentūrā], tad arī vēlāk tur piedāvā vietu. Es varu plānot palikt, bet ja tās vietas nav, tad nekas arī nenotiek,” norāda Siliņa.
No septembra 30% piemaksu pie nelielās rezidenta aldziņas saņems arī topošie ģimenes ārsti ārpus Rīgas, tomēr, kā vērtē Jauno ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Maija Radziņa, nauda rezidentiem nav galvenais stimuls doties praksē ārpus galvaspilsētas, un ir virkne problēmu, kādēļ Veselības ministrijas ieceres izrādās labas vien uz papīra. „Ir tikai daži cilvēki, kas šādu izvēli ir izdarījuši tīri finansiālu apsvērumu dēļ. No vienas puses, es par to priecājos, jo lai cik teiktu, ka jaunā paaudze ir tendēta tikai uz naudu, tas parāda, ka tā gluži nav. Ir arī citi jautājumi. Dodoties studēt uz reģionu, šiem cilvēkiem ir bijuši arī citi šķēršļi, kas faktiski šo labo ministrijas ieceri nav ļāvuši realizēt - tas ir stāsts par transportu, dzīvesvietu un daudz ko citu,” pauž Radziņa.
Kā skaidro Jauno ārstu asociācijas vadītāja, lēmumā par darba vietu mediķim daudz kas atkarīgs arī no specialitātes - šauru nozaru speciālistiem nepieciešams regulārs augsta līmeņa treniņš, bet reģionos cilvēku ir mazāk un prakses nepietiek. Tāpēc jaunie pārsvarā paliek Rīgā. Tā veidojas apburtais loks - trūkst pacientu, trūkst arī speciālistu.
