Cimds kā sargs, sildītājs, kā arī senču un tradīciju apstiprinātājs

Tas silda mūs aukstā laikā, ar saviem rakstiem mūs aizsargā, tas stāsta par mūsu senčiem un tradīcijām. Cimds, kas iepazīstina mūs ar valkātāju, ar savām krāsām un rakstiem spēcina, uzmundrina un pat mēdz izjokot. Lūk, šādus vārdus cimdam velta Lia Mona Ģibiete. Viņa turpina rosīties Liepājas muzeja izveidotajā Kurzemes tautas tērpu informācijas centrā, kur skatāma ekspresizstāde „Cimdi, mauči, dūraiņi".

Kurzemes tautas tērpu informācijas centrā smaržo eglīte un piparkūkas. Ja šīm Ziemassvētku sajūtām pievieno vēl krāšņos cimdu pārus, kas izlikti goda vietā, tad priecīgs noskaņojums pats piezogas klāt un tā vien aicina tuvāk apskatīt cimdus, maučus un dūraiņus. „Bez cimda, tas būtu it kā bez ādas. Šis ir tas laiks, mēnesis, kad cimds, eglīte, vaska smarža, piparkūkas, viss pieder pie lietas," norāda Ģibiete.

Saruna par cimdiem ir īstajā laikā, saka Lia Mona Ģibiete, arī muzejā notikusī meistardarbnīca par pērlīšu adījumiem cimdos. Liepājas muzeja krājumos glabājas pat pirms simt gadiem adīti cimdi, kas pašlaik apskatāmi Kurzemes tautas tērpu informācijas centrā izveidotajā izstādē. "Īpaši Dienvidkurzemes cimdi, pirkstaini, rakstaini līdz pat pirkstu galiņiem, raksts ir izturēts, ārkārtīgi skaisti. Protams, arī dūraiņi. Vēl viens sens dārgums – mūsu pusē tos sauc par maučiem, citur par dūrgaliem vai rukovičiem. Tādas rokas locītavu sildošas aproces. Tās ir greznas, lielākoties ar pērlīšu adījumiem. Jaunāku laiku darinājums, bet pietiekami sens, lai uz to skatītos ar lielu interesi," atzīmē Lia Mona Ģibiete.

Cimds ir kā vizītkarte - iepazīstina ar valkātāju, saudzē aukstā gadalaikā, ļauj lepoties dižos godos. Cimds šajos rakstos ietver senas aizsardzības zīmes, stāsta par rituālām tradīcijām, gan priecīgos, gan skumjos brīžos, akcentē Lia Mona Ģibiete. Visbiežāk cimdos ieada aizsardzības zīmes. „Tas būs kāds no krustu veidiem. Tas būs kāds no zvaigznes veidiem, auseklītis, zalktis – galvenie mūsu sargātāji. Kur vien varēja, tur šo aizsardzības zīmi ielika, ne tikai maizes kukulim uzvilka krustiņu virsū, ieadīja cimdos, zeķēs, jostās, rotās," norāda Ģibiete.

Cimds nes darinātājas pacietību, cimds glabā atmiņas par senmātes darba tikumu un gaumi. Ar cimdu pilnveido apģērba dizainu, ar cimdiņu stāsta bērniem mīļu pasaku un māca atšķirt labo un kreiso. Cimds pavada valkātāju no bērnības līdz pēdējai goda sardzei, saka Lia. "Dienvidkurzemnieces, protams, netaupīja krāsas – oranžais, rozā, sarkanais, violetais – viss līdzsvarā. Nav nekāds rasols un juceklīgums, viss ir līdzsvarā. Brīnišķīgā gammā noturēti spilgti krāsaini cimdi. Tā ir tikai maza daļiņa no muzeja krājuma, visam nepietiktu vietas. Dienvidkurzemnieces dubultajos dūraiņos, kad roku slidina iekšā, pat oderītē ieadījušas rakstus, ja nu kāds paskatās," uzsver Lia.

Cimds ir kā pasaules daļa. Par cimda nozīmi nešaubās. Lia Mona Ģibiete saka, atliek vien to darināt un valkāt saskaņā ar sevi pašu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti