Cik viegli atrast darbu ir cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem? Šo tematu Latvijas Radio aktualizēja jau aizvadītā gada labdarības maratona "Dod pieci!" laikā. Toreiz noskaidrots, ka tas nemaz nav tik vienkārši. Tomēr šoreiz Latvijas Radio meklēja atbildes uz jautājumu – kādēļ tā ir, uz problēmu vairāk skatoties caur cilvēku ar dzirdes traucējumiem pieredzi.
Mēdz apkrāpt
Latvijas Nedzirdīgo savienības rehabilitācijas centra sociālais darbinieks un surdotulks Rolands Brikmanis ar cilvēkiem, kuriem ir dzirdes traucējumi, strādā ikdienā. Viens no viņa darba uzdevumiem ir palīdzēt viņiem meklēt darbu. Viņš ir novērojis, ka darba devēji cilvēkus ar dzirdes traucējumiem nodarbina nelabprāt. Baidās no komunikācijas problēmām, no maldīga priekšstata, ka, notiekot nelaimes gadījumam, uzņēmumu īpaši bargi sodīs.
Un šķērslis ir arī stereotipi, taču Brikmanis aicina dot iespēju un pārliecināties, ka pārsvarā nekādu problēmu nav.
"Šis darbaspēks ir tieši vairāk pozitīvi vērsts uz šo darbu, jo lielāko daļu laika viņš arī pavadīs strādājot, nevis sarunājoties ar blakus esošajiem cilvēkiem," sacīja surdotulks.
Brikmanis skaidroja – parasti, uzsākot darbu, arī priekšnieki un kolēģi pielāgojas un vai nu iemācās pamata žestus zīmju valodā, vai kļūst brīvāki, komunicējot, tā teikt, "pa savam", jo arī cilvēki ar dzirdes traucējumiem pretēji vispārējam uzskatam, nereti var ļoti labi komunicēt, neizmantojot, piemēram, rakstīšanu.
"Viņi ļoti labi komunicē, jo nedzirdīgais cilvēks ļoti labi lasa no lūpām un diezgan liela daļa māk runāt ar balsi. Tādas kaut kādas lielas komunikācijas barjeras tur nepastāv. Un kādos sarežģītos jautājumos vai teikumos parasti notiek sarakste uz lapiņas," skaidroja Brikmanis.
Taču pats skumjākais – cilvēkus ar dzirdes traucējumiem mēdz izmantot kā lēto darbaspēku. Šos cilvēkus mēdz apkrāpt.
"Parasti darba devējs mēģina viņus pieņemt darbā arī bez darba līguma. Viņi bieži vien arī cieš no tā, ka viņš nostrādā mēnesi un viņam netiek samaksāta darba alga. Un vēl bija precedents, ka mēs atradām darba devēju, un darbinieks aiziet uz darba pārrunām un viņam pasaka: "Ziniet, mums tomēr darbinieks nav vajadzīgs, bet mēs jūs varētu pieņemt darbā uz pusslodzi, bet jums būs jānostrādā 6–7 stundas dienā, bet jūs par to neuztraucieties, jo jūs taču saņemat invaliditātes pensiju," stāstīja surdotulks.
Arī labi piemēri
Taču netrūkst arī labu piemēru. Putnu fabrikā "Ķekava" strādā vairāk nekā 30 cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem. No tiem dzirdes traucējumi ir četriem.
"Ja konkrēti runājam par šiem cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, tad šobrīd tās ir tādas amata pozīcijas kā taras mazgāšana, un arī ir cilvēki, kas strādā putnu ķeršanā. Tā kā šiem cilvēkiem nav šie fiziskie ierobežojumi un fizisku darbu viņi spēj veikt ļoti labi, un attiecīgi tad mēs spējam pielāgot šīs darba vietas, lai cilvēki varētu veiksmīgi strādāt," atzina uzņēmuma izpilddirektore Aiva Banga.
Viņa nenoliedza – cilvēku ar funkcionāliem ierobežojumiem uzņemšana darbā sākotnēji prasa lielāku gatavošanos – atsevišķos gadījumos jāpielāgo darba vieta, bet galvenais – jāsagatavo citi darbinieki. Ikdienā komunikācija notiek rakstiski vai pieaicinot surdotulku.
Un arī Mārupes gurķi vai tomāti, kurus iegādājamies veikalā, iespējams, ir cilvēka ar invaliditāti izaudzēti, plūkti un iepakoti. Uzņēmuma SIA "Mārupes siltumnīcas" valdes priekšsēdētāja Maruta Kravale stāstīja – 11 no uzņēmuma 120 darbiniekiem, tātad apmēram 10%, ir cilvēki ar dzirdes traucējumiem. Kravale gan neslēpa – sagatavošanās šāda cilvēka uzņemšanai darba vietā prasa papildu uzmanību un laiku, taču viņa novērojusi – cilvēki ar invaliditāti ir priecīgāki par iespēju strādāt un nereti to arī vairāk novērtē.
Iemesls, kādēļ uzņēmums izvēlējies nodarbināt cilvēkus ar dzirdes traucējumiem, saistīts ar to, ka ir grūti atrast darbaspēku.
Turklāt "Mārupes siltumnīcu" vadītāja Kravale novērojusi, ka, lai arī tāpat kā ar ikvienu – ir labāki un sliktāki darbinieki, tomēr cilvēkiem ar invaliditāti retāk ir slikti ieradumi, kuru dēļ ir jāzīlē, vai darbinieks ieradīsies darbā vai ne.
"Mums ir tas plusiņš, ka mums ir vājdzirdīgi cilvēki, kas jau vairākus gadus [strādā], līdz ar to, lai darbā apmācītu, mēs liekam pie tādiem darbiniekiem klāt – vājdzirdīgs ar vājdzirdīgu komunicē savā valodā, un viņi viens otru apmāca," teica Kravale.
Jautāta, kāda veida darbus dara cilvēki ar dzirdes traucējumiem, uzņēmuma vadītāja stāstīja, ka tā ir gurķu un tomātu kopšana. "Lapas jāgriež, jāvāc. Gurķi, tomāti jālasa. Klipsēšana, pietīšana. Visi tie darbi, kas saistīti ar augu kopšanu."
Vairāk vienkāršās profesijās
Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Liepājas filiāles vadītāja Dace Baumane apkopojusi datus par personām ar invaliditāti, kuras meklē darbu caur aģentūru visā valsts teritorijā. Viņa sacīja – pērnā gada beigās uzskaitē bija 8413 bezdarbnieki ar invaliditāti.
"Tā tendence ir tāda, ka šie klienti vairāk meklē darbu vienkāršo profesiju pārstāvju un pakalpojumu un tirdzniecības darbinieku profesijās. Bet, ja mēs paskatāmies no kopējā skaita, tad varam teikt tā, ka apmēram 20% vēlas tieši dežuranta darbu. Tad vēl kādi 20% vēlas palīgstrādnieku darbu. Un tad ir visi pārējie, bet lielākoties tās tiešām ir vienkāršās profesijas – te ir gan apkopēji, gan sētnieki, gan gadījuma darbu strādnieki. Ar retiem izņēmumiem. Tāda augstāka kvalifikācija tajā TOP10 ir datu ievades operators," atzina Baumane.
Pērn kopumā darbā iekārtojās teju 3800 cilvēku ar invaliditāti. Darbu šie cilvēki atrod vidēji astoņu mēnešu laikā, un tas ir nedaudz ilgāk nekā vēlamie seši mēneši.
Tikmēr invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis līdzīgi kā Nedzirdīgo savienības sociālais darbinieks un uzrunātie uzņēmēji, uzsvēra – galvenais ir dot iespēju. Taču daudzi darba devēji un potenciālie kolēģi to vienkārši nedara. Balodis gan piebilda – ja, piemēram, cilvēkiem ar kustību traucējumiem iespēja iekļauties darba tirgū kļūst lielāka, tad ļoti sliktā situācijā vēl joprojām ir personas ar intelektuālās attīstības traucējumiem.
Turklāt visiem cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem trūkstot iespēju apgūt kādas darba tirgum noderīgas prasmes.
Un, ja cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem piemērotākie varētu būt vienkārši rutīnas darbi, tad cilvēkiem ar cita veida funkcionāliem ierobežojumiem nevajadzētu būt šķēršļiem pildīt arī augsti kvalificētus darbus. Taču realitātē parasti tā nenotiek.
"Apeirona" vadītājs Ivars Balodis saka – protams, ir arī labi piemēri, kur cilvēki ar invaliditāti ir vidēja vai pat augstākā līmeņa vadītāji, taču kopumā tā ir kompleksa problēma, jo invaliditātes diktētas atšķirīgas iespējas starp cilvēkiem sākas jau izglītības iegūšanas procesā, un, kamēr visi šie jautājumi netiks sakārtoti, cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem arī būs grūti konkurēt darba tirgū.
"Un, ja bērni mācās skolā ar kāda veida invaliditāti kopā ar visiem pārējiem bērniem, tad pēc tam tās problēmas ir krietni mazākas gan pašai motivācijai, gan vēlmei būt sabiedrībā, gan arī pašas izglītības kvalitātes ieguvē. Un tad tu līdzvērtīgi visiem pārējiem vari startēt uz jebkuru darbavietu, uz kuru tu esi iedomājies, un īstenot savus dzīves sapņus, kā vien tu gribi. Mums arī labi piemēri – piemēram izglītību ieguvuši [cilvēki] neklātienē Amerikā, grafiskā dizaina nodaļā, un šobrīd brīnišķīgi darbojas un strādā un spēj sevi īstenot kā brīnišķīgus māksliniekus. Tā kā tas viss ir iespējams, tikai jābūt tai sapratnei un iespējai," atzīmēja Balodis.
Jādod iespēja
Tomēr visa pamatā ir tikai un vienīgi sabiedrības, tostarp potenciālo darba devēju attieksme. Latvijas Nedzirdīgo savienības rehabilitācijas centra sociālais darbinieks un surdotulks Rolands Brikmanis stāstīja kādu piemēru no savas pieredzes, kas parāda šo attieksmi:
"Nedzirdīga meitene, kura pabeigusi vidusskolu. Viņa vēlas iet studēt par sociālo rehabilitētāju. Viņa atnāk pie manis un saka, ka viņa vēlētos strādāt aprūpes centrā par aprūpētāju un stāties ''stradiņos'' [RSU] studēt sociālo rehabilitāciju. Tas ir ļoti skaisti. Mēs sazvanāmies ar aprūpes institūciju, aprūpes institūcija saka "Jā! Lūdzu nāciet uz darba pārrunām!". Mēs aizbraucam uz darba pārrunām. Direktore paskaidro, ka viņa iedomāties nedzirdīgu cilvēku kā aprūpētāju nevar. Viņa var iedomāties tikai, ka šāds cilvēks var strādāt par apkopēju. Un, protams, man uzreiz bija jautājums – "Kā jūs iedomājaties, kā es tagad šim cilvēkam to iztulkošu?
Viņai ir savi sapņi, savas vēlēšanās. Un jūs tagad viņai pasakāt to, ka jūs varat iedomāties šādu cilvēku tikai par apkopēju.
Kā jūs šim jaunajam cilvēkam nogriežat nost visus sapņus!"
Tomēr visi uzrunātie bija vienisprātis – ir jādod iespēja, jāredz, ka arī cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem teju vienmēr var darīt darbus tāpat kā jebkurš cits. Un, ja arī kādu darbu objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams veikt, ir iespēja darīt ko citu. Darba devējiem galvenais ir nebaidīties.
Brikmanis darba devējiem iesaka rīkoties radoši. Piemēram – sazināties ar atbildīgajām iestādēm, lūgt pārbaudīt, vai darba vieta ir piemērota, lai tajā strādātu cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem, un pēc tam lūgt iestādei rakstisku apliecinājumu. Tas darba devējiem bieži dodot mieru – ka darba vietā bez problēmām var nodarbināt cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem.
