Arī cilvēkam bez invaliditātes darbu var būt grūti atrast, kur nu vēl, ja ir invaliditāte. Tā Latvijas Radio norāda divas sievietes, kuras piekrita dalīties savā pieredzē, taču nevēlējās, lai nosaucam viņu vārdus. Darbu meklē vairākus mēnešus.
Viena no sievietēm visu mūžu strādājusi par pavāri. Tagad ir viņai 50 gadi. Nesen ieguvusi invaliditāti. „Man ir trešā grupa un arodslimības. Bija darba apstākļi grūti, man bija liela slodze uz rokām, uz muguru, tāpēc tā iznāca. Un tagad man ir rehabilitācija, un paralēli es gribu sev atrast piemērotāku darbu.”
„Cilvēkam ar invaliditāti ir ļoti grūti atrast sev piemērotu darbu. Tāpēc, ka var būt darbs tālu no mājas un ne vienmēr darba devēji grib ņemt darbā cilvēku ar slimību. Viņi labāk ņem cilvēku, kurš ir vesels,” piebilst otra uzrunātā sieviete.
Piemēram, iepriekšējā darba vietā vadītāja attieksme bijusi ļoti laba un izturējās tāpat kā pret citiem darbiniekiem. Kad pamet darbu pazīstamā kolektīvā, ļoti grūti ir atrast jaunu vietu.
Nepazīstams darba devējs ne vienmēr vērtē prasmes un spējas, bet paraugās tikai invaliditāti, stāsta sieviete.
„Viens man zvana, otrs man nezvana. Saka: paldies par darba interviju, bet mēs atradīsim citu cilvēku. Viss. Nav skaidrojuma.”
Tiesībsargs Juris Jansons uzsver, ka cilvēku ar invaliditāti pieņemšana ir sabiedrības attieksmes jautājums. Pirms dažiem gadiem Tiesībsarga birojs veicis pētījumu par attieksmi pret dažāda veida invaliditāti.
„Jāsaka tā, ka sabiedrības tolerance ir stipri augstāka pret personām, kas ir ar kustību traucējumiem. Ko nevar teikt, ja personas ir ar garīga rakstura traucējumiem. Tad tādu mūsu vidū negribam, izvairās un faktiski nepieņem,” zina stāstīt Jansons.
Darba devējiem gan ar laiku nāksies iepazīt cilvēkus ar invaliditāti tuvāk, pārliecināts Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks.
„Kāpēc man būtu jāpieņem darbā persona ar tāda vai citāda veida traucējumiem, ja es pagaidām varu pieņemt darbā cilvēku bez traucējumiem? Bet gan jau, ka tā būs objektīvā realitāte nākotnē, ka darbaspēka trūkums un vispār cilvēkresursu trūkums būs gana izteiksmīgs. Pēc pieciem, desmit gadiem pavisam noteikti.
Personas ar invaliditāti būs jāiepazīst tuvāk nevis tikai tāpēc, ka „man gribētos”, bet tāpēc, ka arī „man vajadzēs” iepazīt tuvāk, jo tas darbaspēka resurss būs tāds, kāds būs.
Es gan negribu teikt, ka tās ekonomiskās kategorijas tur ir pirmās,” norāda Alliks.
Ministrijas valsts sekretārs piebilst, ka daudzu gadu laikā sabiedrības attieksme gan ir uzlabojusies, bet ar laiku tai jākļūst vēl labākai. Lai sabiedrības attieksme mainītos vajadzīgs, lai cilvēki ar invaliditāti būtu pārējo vidū. Izpratne veidošoties labāka kopš bērnības, piemēram, ja sekmējot iekļaujošu izglītību.
