Ar Silviju Skubaku Latvijas Radio sazinās saulainā darbadienas rītā, kad viņa savā saspringtajā darba dienā izbrīvējusi pārdesmit minūšu telefonsarunai nevis ar kādu Covid-19 pacientu vai kontaktpersonu, bet ar Latvijas Radio, lai cilvēkiem pavērtu durvis uz epidemiologa darba ikdienu šajos apstākļos.
“Telefons visu laiku ir aizņemts,” epidemioloģe sacīja, “Ja, piemēram, kādam piezvanām un viņš neatbild, pēc brīža jau zvanām nākamajam. Tad iepriekšējais vēlāk saka: jūs nav iespējams sazvanīt! Tā ir. Diena paiet visu laiku ar telefonu, visu laiku sarunās...”
Skubaka vairs neskaita, cik cilvēku dienā sazvana, – tam nav laika. Un darbalaiks vairs sen nav no astoņiem līdz pieciem.
“Mēs visi jau pirms astoņiem esam darbā un, protams, pēc pieciem vēl neviens mājās nedodas. Jo ir nepadarītie darbi, neapzinātās kontaktpersonas, nesazvanītie pacienti, ģimenes ārsti. Protams, intensitāte pieaug,” atzina epidemioloģe.
Taču par saspringto darbu viņa runā ar nesatricināmu mieru un laipnību, brīžam ļoti atgādinot savu publiski redzamāko kolēģi Juriju Perevoščikovu, kurš kopš marta ar apskaužamu pacietību regulāri skaidro sabiedrībai Covid-19 izplatību un ierobežojumus. Kā viņi tiek galā ar lielo darba intensitāti un reizēm arī negācijām klausules otrā galā? Silvija skaidroja: “Nu, jātiek ar to galā. Mums ir daudz epidemiologu ar medicīnisko izglītību, un tas ļoti palīdz. Mēs vienmēr esam strādājuši ar saslimušajiem un viņu kontaktpersonām. Tiekam galā, lai arī ir grūti.
Kādreiz, ja cilvēks izsaka savu negāciju, mēs, protams, mēģinām skaidrot, ka tā nav tikai mūsu, bet visas pasaules problēma. Mēģinām nomierināt, kaut ko ieteikt.”
Epidemioloģijā Skubaka strādā jau vairāk nekā 20 gadu un sauc to par ļoti interesantu un radošu jomu.
“Jo katra diena atšķiras. Es strādāju operatīvajā nodaļā, un tas nav plānveida darbs. Katru dienu tiek reģistrēti infekcijas slimības gadījumi, kuriem jāveic epidemioloģiskā izmeklēšana,” viņa minēja. Šādu detektīva darbu Skubaka ikdienā veic jau gadiem, tikai līdz šim tas nebija izpelnījies tik plašu sabiedrības uzmanību.
“Infekcijas slimību, protams, ir ļoti daudz – tās ir gan gaisa pilienu infekcijas, gan zarnu infekcijas, piemēram, visiem zināmā salmoneloze, rota un noravīrusi, gastroenterīti, difterija, garais klepus, kas tiek reģistrēti katru dienu,” uzskaitīja SPKC eksperte. Taču šogad citas infekcijas aizēnojusi Covid-19, un epidemiologi pārējām vairs nevar veltīt tik daudz laika.
“Ja pirms Covid-19 laikiem mēs strādājām diezgan mierīgi, varējām veltīt lielāku laiku iestādēm un iestāžu konsultācijām – piemēram, kad izglītības iestādē ir saslimšanas gadījums ar kādu infekciju –, tad pašlaik mēs to nevaram atļauties.
Tagad arī pašas iestādes mums aktīvi sniedz informāciju, piedalās, nosaka kontaktpersonas. Sadarbība arī ar ģimenes ārstiem ir citādāka, visu nododam elektroniski. Vairs nav tā, ka sazvanāmies un tieši komunicējam ar ģimenes ārstu. Jo jebkurš zvans, jebkura saruna aizņem pietiekoši garu laiku,” paskaidroja Skubaka.
Kad jautāju, vai viņa atceras to brīdi šajā pavasarī, kad saprata: ar Covid būs traki, Skubaka pieminēja kādu brīvdienas vakaru martā.
“Toreiz vēl nebija ierobežojumu ceļojumiem, un Latvijā atgriezās lidmašīna no Barselonas. Tajā bija vairāki inficētie. Manuprāt, man uz darbu bija jābrauc četros pēcpusdienā, un kopā ar kolēģiem mums vajadzēja piezvanīt katram lidmašīnas pasažierim. Viņu bija ļoti daudz,” atcerējās epidemioloģe.
Vasarā, kad situācija bija mierīgāka, Skubaka paguva aiziet atvaļinājumā, kas bija pieteikts jau 2019. gada beigās. “Zinu gan, ka kolēģi, kuri plānoja uz gada beigām, diez vai viņiem izdosies izmantot savu atvaļinājumu, jo pieaugums pašlaik ir pietiekami liels. Protams, mēs visi mobilizējamies, lai paveiktu visu un savlaicīgi katru apzinātu,” viņa sacīja. 
Lai gan pašlaik apzvanāmo ir daudz vairāk nekā pavasarī, “rokas nenolaižas, jo pašlaik, es ceru, mēs vēl visu kontrolējam – spējam noteikt kontaktpersonas un nodot viņus ģimenes ārstu uzraudzībā”. Ļoti palīdzot kolēģu atbalsts, arī gadījumos, kad saruna rit smagi, cilvēks ir neatsaucīgs un uzskata, ka zina labāk par ekspertiem.
“Tādi cilvēki vienmēr ir bijuši un būs, bet tā ir viņu problēma. Nevar jau to cilvēku mainīt,” laipni sacīja Skubaka.
Tādu gadījumu gan esot maz – tikai daži nedēļā. Vairums ieklausās, jautā un labprāt sadarbojas.
“Negāciju ir daudz, es šonedēļ arī jūtu to spriedzi, bet man liekas, ka ir jādomā arī par kaut ko pozitīvu. Ka tomēr tas nebūs mūžīgi. Neviena infekcija nav mūžīga. Būs jau labi,” piebilda epidemioloģe.
“Ļoti interesanti, tagad prieku sagādā gaisma un svaigs gaiss. Kādreiz pieķeru sevi pie domas, ka nezinu, kāds šodien bija laiks – bija saule vai tās nebija? Jo nav laika paskatīties pa logu. Kad ir brīvdienas, tad, protams, priecājamies, ka var iziet ārā. Tādas ļoti vienkāršas lietas ļoti priecē,” skaidrojot, kur gūst enerģiju darbiem, sacīja Skubaka.
“Tagad droši vien ir laiks pārskatīt savas vērtības. Jāpriecājas, ka šodien ir saulīte, ka var iziet paelpot svaigu gaisu, ka var iziet kādu kilometru. Jo, protams, ja runājam pa telefonu, tad kustību trūkums ir ļoti izjūtams. Prieks ir no ļoti vienkāršām lietām, kuras agrāk vismaz es nemaz nenovērtēju. Tagad es to ļoti, ļoti novērtēju,” atzina SPKC epidemioloģe.
