Lai saņemtu atbalstu, cilvēkam ar garīga rakstura traucējumiem jābūt motivētam. Proti, atbalsta personas pakalpojums ir brīvprātīgs. Cilvēkiem palīdz dažādos veselības, sociālās aprūpes, juridiskos jautājumos, kā arī ikdienas prasmju apgūšanā un veido atbalsta loku. Piemēram, iepazīstina ar jauniem cilvēkiem, Latvijas Radio pastāstīja Resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem „Zelda” vadītāja Ieva Leimane-Veldmeijere.
„Lai nākotnē, kad šis pakalpojums viņam pēc diviem gadiem beidzas, nebūtu tā, ka ir kaut kāds vakuums un viņam vairs šī atbalsta nav," paskaidroja Leimane-Veldmeijere. Viņa paskaidroja, ka iecerēts veidot alternatīvu rīcībspējas ierobežošanai.
Nevis cilvēka vietā izdomāt, kā viņam jādzīvo, bet ļaut pašam to noteikt.
„Mums Latvijā vispār ir izteikts, ja cilvēks ir ar garīga rakstura traucējumiem, tad vienmēr kāds zina labāk, kas viņam ir vajadzīgs, kāda veida pakalpojumi ir vajadzīgi," stāstīja Leimane-Veldmeijere. "Nereti tā ir problēma, ka šie pakalpojumi nav salāgoti ar cilvēka individuālajām vajadzībām tāpēc, ka ir cilvēks no malas, tā saucamais eksperts, kurš domā, ka zina, kā ir labāk.”
Pirms vairākiem gadiem Pēteris nolēma pamest sociālās aprūpes iestādi, kurā pavadīja divus gadus. Viņam nepatīk, ka citi kaut ko izlemj viņa vietā. Šis projekts gan Pēteri apmierina. Viņš ir no Latgales, par iespēju saņemt atbalsta personas pakalpojumu izlasīja un kopā ar brāli iesaistījās.
Pēteris priecājas, ka atbalsta persona ir ļoti sirsnīga, un ar viņu var parunāt. "Man pat brīnums, ka šī organizācija atrod tādus cilvēkus, kas tiešām ir sirsnīgi, nav tādi kā par spīti. Man prieks ar tādu atbalsta personu sadarboties," viņš saka.
Piemēram, Pēteris izstāsta, ka pret viņu ar brāli iestādēs ir cita attieksme, ja līdzi ir atbalsta persona: „[Mēs stāstām viņai, ka] mums vajag kādas lietas sakārtot, sociāla veida lietu sakārtot. Viņa pajautā, vai man atbraukt kaut kā palīdzēt? Mēs sakām: „Jā.” Ja ar mums ir cits cilvēks, tad ar mums sāk citādāk runāt un sāk kaut ko darīt. Ja mēs paši kaut ko darītu, tad galīgi neiznāktu tā, kā vajadzētu.”
Katrs darbinieks var atbalstīt līdz 15 cilvēkiem. Harijs Kadiķis ir atbalsta persona septiņiem cilvēkiem Rīgas reģionā. Vispirms viņš cenšas uzzināt cilvēka vēlmes un sapņus, tad veido plānu un cenšas atbalstīt.
„Tās pat ir visprozaiskākās lietas," uzsver Kadiķis. "Piemēram, cilvēks grib iemācīties lasīt un rakstīt. Viņam ir, piemēram, 30 gadu, neviens nav bijis vienkārši ieinteresēts. Neviens nesaka, ka viņš to nespēj, ka viņam nav tās intelektuālās kapacitātes, viņiem visiem tā ir. Neviens nav bijis ieinteresēts ar viņiem to darīt.”
Vai arī cilvēks vēlas apgūt internetbankas lietošanu, e-pasta vēstuļu sūtīšanu,
lai tuviniekam no ASV nav jāsūta vēstules pa pastu. Cilvēki arī vēlas atrast darbu.
Dace Pole ir no Tukuma un šobrīd viņa atbalsta astoņus cilvēkus. Divi no viņiem iesaistīti deinstitucionalizācijas projektā un tikko iznākuši no institūcijas. Pirmā kritiskā situācija bijusi uzreiz, kad uzzinājusi – cilvēkam, pametot institūciju, mēnesī būs 119 eiro pabalsts.
„Pienāksies pēc trim mēnešiem dzīvokļa pabalsts, bet mums vēl ir mēnesi jāgaida," pieredzēto atklāj Pole. "Tā man bija pirmā kritiskā situācija, man kaut kā bija licies, ka nāks līdzi kāda reāla nauda, lai viņš var izdzīvot. Jo cilvēks, pirmo reizi iznākot sabiedrībā, nevar izdzīvot ar 119 eiro. Arī sociālais dzīvoklis maksā, telefons maksā, televīzija maksā. Pāri paliek iztikai kādi 60 eiro.”
Pašlaik šo situāciju risina sadarbībā ar novada sociālo dienestu.
"Zeldas" direktore Ieva Leimane-Veldmeijere vēlas pierādīt, ka atbalstītā lēmumu pieņemšana strādā. Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem aug pašapziņa, viņi mainās.
„Mums ir piemēri, ka cilvēki, ko mēs esam atbalstījuši [citās nelielās „Zeldas” projektu iniciatīvās], atrod darbu un sāk strādāt. Un viņiem šis mūsu atbalsts principā vairs nav vajadzīgs. Kad atbalsta persona cilvēkam zvana un jautā: „Kā tev klājas?” Tad mēs saņemam atbildi: „Ko tu man traucē, es esmu darbā. Man viss ir kārtībā.” Tā ir vislabākā atbilde, ko saņemt,” paskaidro Leimane-Veldmeijere.
Labklājības ministrijā norāda, ka diviem gadiem projekta finansējums ir ap miljonu eiro. Lielāko daļu jeb 85% finansē Eiropas Sociālais fonds.
