Cilvēki nepamanīti mēdz noslīkt mūsu acu priekšā – biedrības «Peldēt droši» dibinātāja par drošību uz ūdens Latvijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Latvijā ik gadu noslīkst ap 130 cilvēku un joprojām esam pirmajā vietā Eiropā pēc noslīkušo skaita uz 100 000 iedzīvotāju. Arī šajā peldsezonā jau ir noslīkušie un arī garas svētku brīvdienas drūmo statistiku parasti palielina. Cilvēki mēdz noslīkt mūsu acu priekšā, bet mēs to pat nepamanām. Tā Latvijas Radio intervijā norādīja biedrības "Peldēt droši" dibinātāja Zane Gemze.

Saruna ar biedrības "Peldēt droši" dibinātāju Zani Gemzi.
00:00 / 14:42
Lejuplādēt

Ar Zani Gemzi par obligātas peldēšanas apmācības ieviešanas virzību, slīkšanas negadījumu iemesliem un veidiem, kā no tā izvairīties sarunājās Latvijas Radio žurnāliste Sintija Ambote. 

Sintija Ambote: Peldsezona ir atklāta jau kādu laiku un cilvēki diemžēl ik gadu arī slīkst. Iezīmējiet šo statistiku, kāda ir pēdējo gadu aina un arī šajā gadā?

Zane Gemze: Statistika rāda stabilu ainu slīkšanā, ik gadu noslīkst vidēji ap 130 cilvēku un šī statistika ne uzlabojas, ne pasliktinās. Tas nozīmē, ka mēs joprojām ne līdz galam izprotam, ko nozīmē droša atpūta pie ūdens un joprojām uzvedamies pārgalvīgi. 

Šogad vasara vēl tikai sākusies, bet ir jau noslīkušie – ap 30 bojā gājušo. Un nereti tur klātesošs bijis arī alkohols.

Ir arī kādas vecuma grupas, kuras vairāk izceļas?

Vidējā statistika pa gadiem liecina, ka klasiskais slīcējs ir vīrietis vecumā no 25 līdz 50 gadiem, tie ir ap 75% no noslīkušajiem. Tas apliecina to bravūrību, pārgalvību un nereti alkoholu un jāsaka, ka tā arī nav auditorija, kuru mēs spējam uzrunāt, jo tie ir par sevi pārliecināti cilvēki, kam šķiet, ka viņi prot peldēt, 

lai arī statistika rāda, ka vien 7% Latvijas iedzīvotāju spēj peldēt tik labi, ka viņi spētu sevi paši izglābt nonākot ūdenī situācijā, kurā viņu dzīvība ir apdraudēta. 

Mēs ar to saprotam, ka cilvēks spēj nopeldēt ilgāk un tālāk, nekā 200 metrus. Tie ir 4 peldbaseini un bez atpūtas. Viņš spēj arī ienirt un atpūsties guļot zvaigznītē uz ūdens. Un tikai šie 7% spēj to visu izpildīt, tāpēc saliekot kopā šo visu mēs secinām, ka latvieši nemāk peldēt pietiekamā apmērā.

Bez peldētprasmes arī runājot par statistiku, kur ūdenī noslīkst mazi bērni, tad droši vien drošība pie ūdens arī klibo. Kā jūs to novērojat?

Latvijā ir nepiedodami augsts arī bērnu slīkšanas gadījumu skaits – 10 līdz 12 bērni gadā. Jāatzīmē būtisks aspekts, ka 

bērni nenoslīkst, jo nemāk peldēt, bet gan tāpēc, ka viņi nejauši nonāk ūdenī un, protams, ka viņi neprot peldēt. 

Te mēs runājam par četrgadīgiem bērniem un mazākiem, kur šķietami lielākais brālis pieskata, ko tā gan nevar nosaukt un bērns var nokļūt ūdenī un nesaprast ko darīt, jo tik agrā vecumā to nevar iemācīt. 

Te ir 100% vecāku atbildība. 

Ja runājam par pusaudžiem, tad tur tā peldspēja ir uzlabojusies, bet arī nav pietiekama. Mēs arī ne tikai sabiedrība, bet valsts vīri dzīvojam ilūzijā, ka līdz ar teikumu, ka tiek nodrošināta peldapmācība 2. klašu bērniem, ka visi tagad māk peldēt. Taču, veicot arī tur izpēti sadarbībā ar Peldēšanas federāciju, mēs secinājām, ka viena ceturtā daļa no visiem otrklasniekiem vispār peld un vēl no tiem ceturtā daļa peld tiešām tādā kvalitātē, ka varam uzskatīt, ka viņi iemācījušies peldēt. Mēs to pētījām pirms diviem gadiem un jāsaka, ka tagad vēl kovida pandēmijas periods kritiski iezīmējis, jo peldbaseini bija aizvērti un tas palika uz vecāku pleciem, bet saprotot sabiedrības izpratni, tad droši vien tie bērni nebūs apguvuši peldēšanu.

Kādi mēs esam uz Eiropas valstu fona pēc noslīkušo skaita?

Pirmajā vietā pēc noslīkušo skaita uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju.

Tad, ņemot vērā šo drūmo un nemainīgo statistiku, diskusijas brīžiem uzvirmo par obligātu peldētprasmes ieviešanu skolu līmenī, bet tas joprojām tā nav. Kā jūs tad vērtējat, vai Latvijā šī problēma ir viena no prioritātēm?

Acīmredzot tā nav prioritāte, bet mēs ļoti cīnāmies un mēģinām stāstīt un darīt, lai tas tā būtu, jo man liekas, ka Latvijai ir svarīgs katrs iedzīvotājs. Mani ļoti satrauc, ka slīkst bērni. Tad, kad mēs par to runājam ar konkrētiem cilvēkiem, tad protams, ka katrs aizdomājas par statistiku un to, ka nodrošinot peldētapmācību bērniem mēs spētu būtiski šo situāciju uzlabot. Mūsu pašu kaimiņi lietuvieši un igauņi pieņēma šādu lēmumu un rīkojās, un šobrīd viņu situācija uzlabojās.

Bet, kur šī diskusija Latvijā ir iestrēgusi patlaban?

Diskusijas ir bijušas visos līmeņos un ir vairāki aspekti, ko min – nepietiekams peldbaseinu un pedagogu skaits, tad jāveido arī speciālu programmu, lai arī mēs esam to jau uzrakstījuši un piedāvājuši, kurā esam nodefinējuši minimālo stundu skaitu peldētapmācībā.

Kāds tas ir?

Tie ir 3 gadi pa 108 stundām gadā mācību ietvarā. Bet vislabāk būtu to apmācību uzsākt jau bērnudārzā. Ja mēs skatāmies no aspektiem, kas šo visu sarežģī, nav arī šobrīd neviena valsts pārvaldes struktūra, kas apkopotu šo informāciju un izstrādātu vadlīnijas cilvēku drošībai uz ūdens. Uzskatāms piemērs ir Ceļu satiksmes drošības direkcijas kampaņas un tam atvēlētie finanšu resursi, lai izglītotu cilvēkus par drošību satiksmē un tad, ja mēs salīdzinām drošību pie ūdens, tie it kā ir tie paši cilvēki, bet tik vērienīgu kampaņu nav.

Vai jūs redzat, ka nākotnē tomēr tā peldētprasmju apmācība skolās būs obligāta?

Mēs kā biedrība “Peldēt droši” esam vien trīs cilvēku sastāvā un mēs varam izdarīt tik cik varam. Tā mūsu spītīgā klauvēšanās pie visām durvīm ir arī apsīkusi, bet tas ko mēs varam, mēs apmācām skolas pedagogus sadarbībā ar Valsts izglītības satura centru, piedalāmies iepirkumā un apmācam pedagogus pēc savas programmas. 

Šobrīd no visiem ap 800 sporta pedagogiem mēs esam apmācījuši pusi. Ir uzkrāta pieredze un var secināt, ka bez valsts atbalsta un mērķtiecības programmas nekas nemainīsies. 

Nevalstiskās organizācijas nevar izmainīt sabiedrības domu. Taču es esmu sev uzlikusi mērķi, ka 20 gadus turpināsim strādāt un tad mēs atskatīsimies uz rezultātu.

Kāpēc tieši jūs personīgi to darāt?

Varbūt tāpēc, ka es izprotu, kā tas ir zaudēt kādu, kas noslīkst. Manā gadījumā es biju pavisam maza, man bija trīs ar pusi gadu, kad manā acu priekšā noslīka mans brālis. To ainu es redzu joprojām, es redzu savus vecākus, joprojām redzu savu deķi, kurā viņu ietina, vedot prom. Tās atmiņas ir neizdzēšamas un tas zaudējums ir neaizvietojams. Cilvēki, kas to nav piedzīvojuši, to nespēj saprast, bet caur savu darbu es mēģinu dziedināt sevi un palīdzēt arī tiem, kas grib sadzirdēt, ko nozīmē drošība pie ūdens, jo arī mūsu ģimenes gadījumā tā bija vienkārši nelaime un mana lielā brāļa nav. Tas ir mans iekšējais spēks un dzinulis, kāpēc es nedomāju pārstāt to darīt.

Iezīmējiet, kas ir būtiskākie priekšnosacījumi, ejot ūdenī?

Visam pāri prevalē peldētprasmes apmācības, bet tas, ko ģimenes, dodoties atpūtā pie ūdens, var darīt, ir izvēlēties drošas un pazīstamas peldvietas, kur varbūt ir glābējs, krasts ir līdzens, nav akmeņu un koku, peldvieta nav aizaugusi un nav lielas straumes. Jebkāda šī mazā lieta var radīt paniku peldētājam un var sākties slīkšanas epizodes. Otra lieta – vienmēr peldēties kopā ar kādu. Nekad nedodaties peldēt viens. Un arī pie ūdens, ejot ūdenī, vienmēr jāpasaka, ka ejiet peldēt. Trešais, ja nav peldspēju izvēlaties peldvestes un jo īpaši bērniem. Ceturtā lieta – nelietot alkoholu pirms peldes un atturēt blakus esošo no peldes reibumā. Un arī kopumā es gribētu sabiedrību aicināt būt līdzatbildīgiem, ja redzat, ka jaunieši trako ūdenī, vai redzat, ka kāds dzer alkoholu un pēc tam iet jūrā, vai kāda mamma nepieskata savu mazo bērnu pie ūdens, tad aizrādiet, jo iespējams jūs kādam izglābsiet dzīvību.

Cilvēki mēdz noslīkt mūsu acu priekšā, bet mēs pat nepamanām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti