"Autovadītāja tiesības man ir. Tās es nokārtoju 2017. gadā. Kur un kā tas ir iespējams, es zināju, bet tas ir pateicoties tam, ka es iepriekš ilgu laiku strādāju nevalstiskajās organizācijās, precīzāk – "Sustento". Līdz ar to man jau bija tādas zināšanas, kur un kā tas notiek. Ar laiku sapratu, ka veselības stāvokļa dēļ pārvietoties ar sabiedrisko transportu kļūst arvien grūtāk un aizvien vairāk ir nepieciešami taksometra pakalpojumi, kas, protams, ir krietni dārgāk, ja to vajag ikdienā. Lētāk sanāk braukt pašam ar savu, privāto transportu," stāsta Māris Svikliņš.
Autovadītāja tiesību iegūšana invalīdam nav vienkārša, un patlaban Latvijā realizējama tikai vienā vietā - Jūrmalā.
Arī Māris tiesības kārtoja tur. Viņš atzīst, ka teorijas daļas nokārtošana bijusi diezgan absurda, jo tas prasījis ilgu laiku - vismaz 3 mēnešus. Pamatojums bijis tāds, ka ilgi tiekot komplektētas grupas, līdz ar to Māris varēja tikai piereģistrēties teorijas apmācībai. Skola solīja padot ziņu tiklīdz grupa būs nokomplektēta.
Mārim gan nav bijusi iespēja ikdienā izbraukāt uz apmācībām: "Es prasīju, vai tomēr ir kādas īsākas iespējas, jo tas man tomēr jāapvieno ar manu pamatdarbu, kas man ir ar slīdošo grafiku, kuram ir grūti pakārtot kādus kursus. Vienīgais, ko viņi piedāvāja - valsts apmaksātu nakšņošanu tur uz vietas, Dubultos, tajā skolā, kur notiek apmācība. Tas man galīgi nederēja, bet man teica, ka teoriju es varu apgūt jebkurā sevis izvēlētā autoskolā, ko es, protams, arī izvēlējos."
Sociālās integrācijas valsts aģentūras direktora vietniece profesionālās rehabilitācijas jomā Solveiga Kabaka skaidro, ka šo pakalpojumu par valsts budžeta līdzekļiem piedāvā profesionālās rehabilitācijas klientiem. "Ja cilvēks mācās Jūrmalas profesionālajā vidusskolā vai SIVA koledžā, tad var teikt, ka viņš saņem profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu un ir mūsu klients, un viens no šiem pasākumiem, papildus atbalsta pasākumiem, ir arī B kategorijas vadītāja apliecības iegūšana. Protams, cilvēkam jāiet arī ārstu komisija, visu, kā to nosaka likumdošana un, ja tas viss ir atbilstoši, tad var mācīties arī teoriju un mācīties braukt ar auto."
Kad skolā teorētiskās un braukšanas iemaņas apgūtas, laiks kārtot eksāmenus. Izrādās, CSDD ir gana pretimnākoša un mēģina atvieglot tikšanu pie tiesībām."Tas ko mēs darām no savas puses, lai šiem cilvēkiem atvieglotu šo procesu, ir tas, ka šiem cilvēkiem ir absolūti pieļaujama dalītā apmācība, tādā nozīmē, ka attiecībā uz tiem cilvēkiem, piemēram kas dzīvo ārpus Rīgas vai kaut kur tālāk, tad viņi to teorijas apmācību veic pie sevis, kādā vietējā autoskolā, jo teorijas apmācība tik liela problēma nav. Un šo braukšanas apmācību viņi veic šinī aģentūras autoskolā. Lai atvieglotu šiem cilvēkiem dzīvi, mēs no savas puses nodrošinām izbraukuma eksāmenus uz šo aģentūru, respektīvi gan uz vietas aģentūrā pieņemam gan teorijas eksāmenu, gan mūsu inspektori tur Jūrmalā pieņem braukšanas eksāmenus. Un pirmreizējo eksāmena kārtošana ir bez maksas," skaidro CSDD Kvalifikācijas departamenta vadītājs Juris Teteris.
Uz jautājumu, vai citur arī ļauj kārtot eksāmenu ar savu auto, Teteris skaidro: "Mēs patiešām ļoti elastīgi pieejam šīm situācijām un ja cilvēkam ir tāda nepieciešamība, protams, ka mēs pieļaujam izņēmumus - kā jau jūs zināt, tad eksāmeni tiek pieņemti ar mūsu auto, bet šie cilvēki var nākt ar savējo."
Ja Rīgas un Pierīgas iedzīvotājiem nokļūt Jūrmalā uz apmācībām vēl kaut kā ir iespējams, tad rodas jautājums, cik tas vispār ir iespējams cilvēkiem no attālākiem reģioniem? Valmieras invalīdu biedrības pārstāve Ilga Mauriņa stāsta, ka Valmierā reiz jau bijusi ideja, ka varētu braukšanas apmācības nodrošināt arī cilvēkiem ar invaliditāti, bet viss tā arī palicis idejas līmenī.
"Situācija ir tāda, ka pēdējā gada laikā interesi neviens nav izrādījis. Un arī šajā laikā tā kā situācija ir tāda, kāda ir, tad arī biedrībā nenotiek aktīva kustība un līdz ar to šīs informācijas ir mazāk par cilvēkiem. Bet dažus gadus atpakaļ interesējās cilvēki. Un arī tāds viens cilvēks, kas apmāca autovadītājus, mums tā kā piedāvāja šādu iespēju, ka varētu paralēli parastajām auto tiesībām arī cilvēki ar kustību traucējumiem, kuri vēlētos iegūt auto tiesības, ka viņš varētu to attīstīt. Bet viņš gribēja to īstenot caur projektu, bet tā kā tādas iespējas nekur neparādījās, kur projektu varētu rakstīt, kur šos cilvēkus varētu iesaistīt, tā arī mums tas jautājums palika atklāts.
Un tā kā neviens tādu ļoti lielu interesi neizrādīja, tad arī mēs tālāk neko neesam darījuši," stāsta Ilga Mauriņa.
Mauriņa atzīst, ka ar tiesību iegūšanu vēl jau viss nebeidzas, nākamais solis, kas arī ir izaicinājumiem pilns - iegūt auto, kas aprīkots atbilstoši invalīdu vajadzībām. "ReTV" jautāja rīdziniekam Svikliņam ar kustību traucējumiem, kā viņam izdevās tikt pie atbilstoši aprīkota auto.
"Pirmo mašīnu arī viņi turpat (SIVA) pielāgoja, tas ir valsts apmaksāts, bez maksas. Reizi trīs gados to var darīt, kā arī tur ir jāpierakstās uz rindu. Tas arī toreiz, starp citu, bija kā mīnuss, ja cilvēki, kuriem nav kustību traucējumi, lai mācītos var izmantot jebkura cilvēka mašīnu ieliekot "M" burtus un vienkārši blakus sēžot kādam ar attiecīgo stāžu, lai varētu mācīt. Tad man iespēja brīvajā laikā pamācīties, bija nosacīta. Es vienīgi varēju meklēt kādu cilvēku, kam ir savs privātais transports, kurš pielāgots rokas vadībai, tā būtu kā opcija, bet man tādas iespējas nebija uz to brīdi. Mana braukšanas daļa sastāvēja reāli no tā, cik es braucu autoskolā," pieredzē dalās Svikliņš.
Stāstot par savu motivāciju tomēr autovadītāja tiesības nokārtot, Māris atzīst: "Vairāk neatkarība, arī finansiāli - manā situācijā uz to brīdi jau taksometrā aizgāja vairākos simtos eiro mēnesī gandrīz, kas ir laba daļa no algas. Tad jau vairs nepalika izdevīgi strādāt bezmaz, ka pus alga aiziet taksometros braukājot, jo ne vienmēr ir iespēja sarunāt kādu kas aizved. Tas jau nav tā, ka pa reizei, bet tas ir reāli nepieciešams ikdienā. Protams, ērtāk pašam arī."
Lai arī autovadītāja tiesības cilvēkam ar invaliditāti var pavērt dažādas iespējas dzīvē, lai tās sakārtotu jāpārvar dažādas grūtības un ne visiem tas ir paspēkam, atzīst arī Sociālās integrācijas valsts aģentūras pārstāve Kabaka
"Tas ir tāds mūsu novērojums, tā ir mūsu ikdiena, kurā mēs pamanām, ka lielai daļai cilvēku tūlīt pēc invaliditātes iegūšanas ir diezgan zema motivācija, jo ir jāsadzīvo ar to ziņu, ar funkcionēšanas traucējumiem. Ir jāsaprot, ka tu nevarēsi vairs izdarīt tik daudz, kā līdz šim, ka tava dzīve būs citādāka. Un ne vienmēr visi ir tik stipri, lai pieņemtu, saņemtos un domātu, ko tad es varu izdarīt šajā situācijā. Tomēr mums ir viena audzēkne, kundzīte, kura izlaidumā teica - redz kā man dzīve sagriezās, iegūstot invaliditāti es piepildīju jaunības dienu sapņus, jo visu laiku bija jādara vis kautkas cits, slimība nolika uz pauzes."
Iespēja braukt pašam ar auto ļoti atvieglo ikdienu, tāpat arī ietaupa līdzekļus un galu galā tā ir iespēja kļūt neatkarīgākam un nebūt lūdzēja lomā. Tikai tam, kurš izlems šo soli spert, jārēķinās ar dažādajiem sarežģījumiem šajā ceļā.