"Ja mēs raugāmies uz visu sabiedrību kopumā, tad par trūcīgām ir atzītas aptuveni trīs, četri, kādu gadu arī pieci procenti cilvēku. Tas nozīmē, ka cilvēku ar invaliditāti vidū trūcīgo statuss ir sastopams biežāk. Un, ja mēs meklējam skaidrojumu, kāpēc tas tā ir, tad, visticamāk, mēs nonāktu pie jautājuma, vai viņam ir ienākumi, cik lieli ir šie ienākumi, vai viņš dzīvo ar kādu kopā vai patstāvīgi, kāda ir viņa invaliditātes pensija. No vienas puses, ir šis nodarbinātības atbalsts, lai cilvēks ar invaliditāti varētu nopelnīt pietiekamus ienākumus pats. Otrs aspekts, protams, ka ir valsts sniegtais atbalsts. Bet ir vēl trešā lieta, ko es gribu atzīmēt. Cilvēki ar invaliditāti saņem ne jau tikai finansiālu atbalstu no valsts, ko mēra šajos ienākumos, ko mēra, kad nosaka trūcīgā statusu.
Cilvēki ar invaliditāti saņem arī pakalpojumus. Cilvēki ar invaliditāti saņem arī nodokļu atvieglojumus. Ja mēs šos pakalpojumus un atbalstu pārvērstu naudā, tad jau varbūt viņu finansiālā situācija nebūtu tik ļoti bēdīga," vērtēja Celmiņa.