„Arods dod pašapziņu, spēju izdzīvot krīzē un cerību uz darbu, tomēr savas grūtības, lai realizētos ir jāpārvar,” atzīst paši cilvēki ar invaliditāti. Laikā, kad bezdarba līmenis ir augsts un darbu atrast nereti nav viegli pat darba spējīgam cilvēkam bez invaliditātes pazīmēm, cilvēkam ar īpašām vajadzībām tas ir vēl sarežģītāk.
Ir gan pozitīvi, gan negatīvi piemēri šo cilvēku mēģinājumos iekļauties darba tirgū, taču galvenais, ka tas nav bezcerīgi.
Nodarbinātības valsts aģentūras Daugavpils filiāles vadītājs Jānis Vanags, runājot par cilvēku ar īpašām vajadzībām iespējām iekļauties darba tirgū, atzīst, ka tās faktiski ir tādas pašas kā cilvēkiem bez invaliditātes pazīmēm. Par to liecinot statistika. Tomēr savas grūtības šiem cilvēkiem ir, arī sabiedrības un darba devēju attieksme ne vienmēr saprotoša, atzīst Vanags.
Andrejs Kirins ir 1. grupas redzes invalīds, darbojas gan ar sociālo rehabilitāciju, dodot iespēju citiem apgūt sporta iemaņas, gan darbojas ar datortehnoloģijām. Tomēr ne visiem cilvēkiem ar invaliditāti tik vienkārši atrast darbu, ir grūtības, stāsta jauna sieviete ar epilepsiju, kas nevēlas atklāt savu vārdu.
Sabiedrībā iesakņojušies stereotipi un vides nepiemērotība ir lielākie šķēršļi cilvēkiem ar invaliditāti darba meklējumos. Tomēr secinājumi, kas šonedēļ izskanēja šai tēmai veltītajā konferencē Daugavpils novadā, kā atzīst Latvijas-Lietuvas pārrobežu projekta „Jaunrade - mana cerība” koordinatore Ināra Mukane, liek novērtēt katra cilvēka devumu darba tirgū.
