Latvijas Valsts radio un televīzijas centra busiņš apstājas netālu no Šķaunes ciemata Baltkrievijas pierobežā. Virs auto 10 metru augstumā ir uzstādīta antena, un mērīšanas iekārtas rāda, ka virszemes televīzijas signāls ir teju perfekts. Tas mainās, antenas augstumu pazeminot. Gluži tāpat kā vējā, antenai kustoties, tēli ekrānā var sākt “raustīties”, taču to nofiksējot, kaut vai mašīnas augstumā, signāla kvalitāte atkal kļūst laba.
Centra pārstāve Vineta Sprugaine pastāstīja: “Ja šīs te istabas vai jumta antena ir izvietota pareizi, pagriezta tuvākā raidītāja virzienā, tātad tuvākā torņa virzienā, kabeļi un kabeļu savienojumi ir labā tehniskā kārtībā, tad arī nekādām uztveršanas problēmām nevajadzētu būt.”
Deviņdesmitajos gados signāla pārraidīšanas infrastruktūra Latvijā ļāva nodrošināt pieejamību 94% valsts teritorijas, šobrīd – 99%. Pierobežā uzbūvēti divi jaunākie apraides masti, vēl uzstādīts arī papildus retranslators signāla pastiprināšanai. Tas gan nekā neietekmē to, ka pierobežā ar antenu uztverami arī Baltkrievijas un Krievijas kanāli. Šķaunes tautas namā vietējie sapulcējušies uz folkloras kopas mēģinājumu. Viņi par signālu kvalitāti nesūdzas.
Pierobežas iedzīvotāji Vilis un Leontīna uzsvēra: “Kas tur runā, ka pierobežā tika Krieviju skatās? Mēs Latvijas programmas skatāmies. Visu te mēs redzam.”
Krievijas vai Baltkrievijas televīzijai dažkārt priekšroka tiek dota cita iemesla dēļ – neapmierina izklaides un bērniem paredzēta satura trūkums Latvijas kanālos.
Leontīna un Viktorija pastāstīja: “Pat bērniem nekā nav, kā agrāk bija. Nav, nav nekā. Nabadzīga televīzija.”
Līdzīgu kritiku no valsts austrumu novadu iedzīvotājiem pagājušo ziemu uzklausīja arī Latvijas Transatlantiskās organizācijas uzaicinātie eksperti, lai analizētu informācijas drošības riskus. Vienlaikus uzklausītas arī sūdzības, ka uztvert Latvijas Televīziju kanālus neizdodas arī tehnisku, fizisku iemeslu dēļ. Un meklēt citas alternatīvas, piemēram, izvēlēties viedtelevīziju, ne visiem ir risinājums.
Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga: “Ir jāatceras, ka tā vecuma grupa, kas pārsvarā ir palikusi tajos attālinātajos reģionos, no viņiem pieprasīt tehnoloģiju prasmes ir gluži vienkārši negodīgi.”
Latvijas Valsts radio un televīzijas centrā gan uzsvēra, ka šobrīd ar signāla kvalitāti problēmu nevajadzētu būt, pieļaujot, ka pie vainas var būt arī lēnā paradumu maiņa.
Centra pārstāve Sprugaine: “Esam daudz braukuši uz vietām, tikušies ar sabiedrību, domes, pašvaldību pārstāvjiem. Mēs vieni paši nevaram veikt šo informatīvo darbu. Te ir darbs pašvaldībām.”
Savukārt Latvijas Transatlantiskās organizācijas projekta laikā eksperti nonākuši pie secinājuma, ka informatīvās drošības spēcināšana vismaz pagaidām nav pašvaldības funkcija. Taču arī starp valsts iestādēm atbildība nav skaidri noteikta, vērtē eksperti.
