Ziņas par kriminālprocesu tikai pret parakstu
Likumā „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” šobrīd ir pants, kurā uzskaitīta nepublicējamā informācija. Starp vairākiem liegumiem, piemēram, publicēt ziņas par personu veselības stāvokli bez viņu piekrišanas, aicinājumus uz vardarbību un noziegumos cietušu bērnu attēlus, likumā noteikts arī, ka nav publicējami pirmstiesas izmeklēšanas materiāli bez prokurora vai izmeklētāja rakstveida atļaujas.
Tieslietu ministrija šai jomā piedāvā daudz būtiskākus ierobežojumus.
Kriminālprocesa materiālus līdz kriminālprocesa pabeigšanai un galīgā nolēmuma stāšanās spēkā brīdim būtu aizliegts publicēt vispār – tas attiektos, piemēram, arī uz pirmās un otrās instances spriedumiem, ja tie ir pārsūdzēti. Savukārt līdz pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanai bez prokurora vai izmeklētāja rakstveida atļaujas nebūtu publicējamas tajā iegūtās ziņas.
Piemēram, lai šonedēļ nosauktu Zolitūdas lietā aizdomās turēto vārdus, ko atklājuši viņi paši vai to advokāti, medijiem būtu jāsaņem rakstiska atļauja no policijas.
Īpatnējākais ir šo grozījumu pamatojums – tas, ka līdz šī gada novembra vidum Latvijai ir jāievieš direktīva, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus. Taču patiesībā grozījumi daudz biežāk būtu izdevīgi aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem, tāpat arī par izmeklētāju darba kvalitāti krimināllietās sabiedrībai spriest būtu daudz grūtāk.
Eksperte: Izmaiņas tiek virzītas, lai aizsargātu visu kriminālprocesā iesaistīto tiesības
Grozījumus izstrādājušās darba grupas locekle Ilona Kronberga no „Providus” atzīst, ka ar žurnālistiem bija jākonsultējas, taču ieceri aizstāv. „Šis ir tas, pie kā ir nonākuši vairums Latvijas speciālistu, kuri ir piedalījušies šajā darba grupā un, saprotams, ka darba grupā vairāk piedalījās tie cilvēki, kas ir procesa virzītāji, un tie, kas redz šīs sekas. Ja mums ir kaut kādi pašregulācijas pasākumi, tas nozīmē, ka jebkuram mediju speciālistam, kurš tagad teiks „nē, šis neatbilst, mēs ejam šo pašregulācijas ceļu”, mums ir jādod priekšā instrumenti, kas ir šie pašregulācijas instrumenti – vai mums viņi ir un vai tie strādā pietiekoši. Par to bija debates darba grupā, jo tie nestrādā pietiekoši.
Tāpēc, lai ievērotu to, ka likumības princips tiek ievērots vienlīdzīgi gan personām, kas ir apsūdzētas, tiesājamas, aizdomās turētas, gan personas, kas ir cietušas. Šī brīža prakse ir novedusi pie tā, ka valdībā ir iesniegti šādi grozījumi,” saka Kronberga.
Pašregulācija ir minēta tieši tajā direktīvas pantā, kas ir pieminēta grozījumu anotācijā. Tajā minēts: lai aizsargātu cietušos, dalībvalstis, ievērojot vārda brīvību, mudina plašsaziņas līdzekļus veikt pašregulācijas pasākumus.
Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Anda Rožukalne uzsver, ka tas nav ticis ievērots. „Šajā gadījumā izskatās, ka pašregulācija vispār netiek ņemta vērā.
Es gribētu teikt, ka atbildīgu mediju gadījumā cietušo tiesības vienmēr tiek ievērotas. To mēs ļoti labi redzējām, analizējot kaut vai Zolitūdes traģēdijas atspoguļojumu medijos.
Ir aizsargātas arī dažādu upuru, bērnu tiesības. Ir pilnīgi normāli, ka šī direktīva tiek ieviesta Latvijas normatīvajos aktos, bet īstenībā jau šī prakse ir absolūti pietiekama profesionālās ētikas kontekstā. (..) Izskatās, ka Latvija šo normu likumā ir padarījusi stingrāku, nekā tas ir noteikts pašā direktīvā,” teica Rožukalne.
Rožukalne: Grozījumi ir pārspīlēti, nesamērīgi un nebūs iespējams uzzināt detalizētu informāciju
Rožukalne uzskaita vairākus iemeslus, kāpēc uzskata grozījumus par nesamērīgiem. „Rodas vairākas absurdas situācijas tieši no žurnālistikas viedokļa – žurnālistiem ir privilēģijas un pienākums publicēt uz faktiem balstītus materiālus, stāstīt aktuālus stāstus, arī par kriminālprocesiem.
Ja tas nebūtu iespējams, tad mēs nevarētu tagad publicēt par aktuālajiem Zolitūdes izmeklēšanas rezultātiem un procesiem, par „Gan Bei” nodokļu shēmu. Tas ir absolūti dabiski, ja žurnālists grib redzēt dokumentus un kā pierādījumus publicēt šos dokumentus.
Savukārt nākamais solis – cik lielā mērā un ko no tiem dokumentiem secināt – ir lielā mērā profesionāla izvēle, kas balstīta uz profesionālu ētiku, lai neaizskartu cietušo personu un lai nepadarītu kādu vainīgu pirms tiesas procesa. (..) Tas ir pārspīlēti un nesamērīgi. Sabiedrībai nebūs iespējams uzzināt detalizētu informāciju,” skaidro Rožukalne.
Tieslietu ministrija apgalvo, ka tagad varētu būt vēl kāda sēde par iespējamajiem grozījumiem, un tad žurnālistu organizācijas tomēr tiks aicināti tajā piedalīties.
