“Ieslodzījumu vietās diezgan liels procents - ap 70% - ir pacienti ar psihiskiem traucējumiem,” stāsta Ieslodzījuma vietu pārvaldes medicīnas daļas vadītājs Vadims Viktorovs. Psihiski traucējumi nozīmē gan murgus, bezmiegu un trauksmi, gan depresiju, alkoholismu, Alcheimera slimību, tāpat arī garīgu atpalicību vai autismu un citas saslimšanas.
Šobrīd septiņiem no desmit ieslodzītajiem ir psihiski traucējumi; statistika gan ir uzlabojusies. Pirms trīs gadiem Valsts kontrole revīzijas ziņojumā rakstīja, ka psihiski traucējumi ir pat 80% ieslodzīto. Tikmēr Slimību un profilakses centra dati par Latviju liecina, ka brīvībā esošajiem psihisko traucējumu skaits ir daudz mazāks - tikai nedaudz virs 4%.
“Viena no versijām ir atspoguļot reģistra datus, ka mums ir vairāk nekā 80 tūkstoši cilvēku, kuriem ir konstatēti psihiski traucējumi. Un otra atbildes versija varētu būt, ka būtībā dzīves laikā psihiski traucējumi ir pilnīgi katram cilvēkam,” stāsta psihiatrs un Latvijas Psihiatru asociācijas vadītājs Elmārs Tērauds.
Tātad iespējams, ka psihisko traucējumu skaits arī brīvībā esošajiem varētu būt lielāks, nekā liecina statistika. Varētu šķist, ka ieslodzīto vidū tik liels psihisko traucējumu skaits ir tikai tāpēc, ka tos stingri pārbauda, taču psihiski traucējumi tiem, kuri atrodas brīvībā, ir citādi.
Slimību un profilakses centra ziņojumā teikts, ka lielākā daļa - ap 70% uzskaitē esošo Latvijas cilvēku saslimst centrālās nervu sistēmas traucējumu dēļ, tajā skaitā slimo arī ar šizofrēniju, Alcheimera slimību vai piedzīvo murgus. Tikmēr ieslodzītajiem psihiskie traucējumi ir citi.
“Viņiem psihiskās saslimšanas izpaužas kā akūtas stresa reakcijas, adaptācijas traucējumi, var izpausties kā depresija, uzvedības traucējumi. Ļoti daudzi cenšas simulēt un manipulēt. Tāpēc es saku, ka mums autoagresijas ir diezgan liels skaits, 251 gadījums tika reģistrēts pērn. Autoagresija ir, kad cilvēks pats sakropļo sevi. Mēģina [sakropļot] vai šantažē, ka pārgriezīs vēnas vai izdarīs pašnāvību,” stāsta Vadims Viktorovs.
Tāpat pie psihiskiem traucējumiem pieskaita atkarību no alkohola un narkotikām, kas statistiski veido trešo daļu no visiem ieslodzīto psihiskajiem traucējumiem.
Ieslodzījuma vietu pārvaldē stāsta, ka tos diagnosticē pirms ienākšanas cietumā, kad veic pilnu medicīnisko pārbaudi. Taču psihiatrs Tērauds stāsta, ka tie var rasties arī cietumā, jo jebkura vides maiņa, it īpaši, ja nonāk ieslodzījumā, var cilvēku spēcīgi iespaidot.
“Ja cilvēks tiek notiesāts un ievietots apcietinājuma vietā, viņam pilnībā mainās viss dzīves ritms. Ir jauna vide, jauni noteikumi, iespējams, kādi apdraudējumi, ko viņš izjūt, tāpēc jādomā, ka te varētu būt kādi psihiski traucējumi," uzskata psihiatrs.
Psihiskos traucējumus var ārstēt. Bieži vien nemaz nevajag medikamentus, bet tikai regulāras konsultācijas. Un tas, tāpat kā ar citām saslimšanām, ir jādara savlaicīgi, lai slimība neturpinātu attīstīties.
“Protams, ka viņiem ir tendence hronificēties. Slimības gaita kļūst smagāka, un pēc tam, iespējams, ir grūtāk arī izārstēt šo cilvēku, bet tas attiecas arī uz tiem, kuri nav ieslodzīti,” skaidro Tērauds.
Taču psihiatru trūkums cietumos to neļauj darīt kvalitatīvi. Piemēram, Jēkabpils cietumam sava psihiatra nav jau vismaz divus gadus, tā telefonsarunā atklāja kāda Jēkabpils cietuma darbiniece. Tiesībsarga birojs norāda, ka Rīgas Centrālcietumā, kur ir vairāk nekā 1000 ieslodzīto, strādā tikai divi psihologi.
Ieslodzījuma vietu pārvaldes Medicīnas daļas vadītājs Viktorovs stāsta, ka psihiatru trūkums ir izjūtams, un cietumiem, kuros speciālista nav, jāmeklē citi varianti, kā ārstēt ieslodzītos, piemēram, pārvedot tos uz cietumu, kurā speciālists ir — tas gan nozīmētu, ka lielākā daļa ieslodzīto ir jāved uz citu cietumu, jo traucējumi ir ap 70 % cilvēku. Spēcīgākas saslimšanas gadījumā variants esot Olaines cietuma slimnīca.
“Ne katra ārstniecības persona vides dēļ ir gatava strādāt mūsu sistēmā. Ne katrs var pieņemt šos apstākļus, strādāt ar šo kontingentu, tas ir viens. Un ja mēs runāsim par reģioniem, tur ir vissliktāk,” atklāj Viktorvs.
Taču tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne apgalvo, ka ieslodzītajiem, tāpat kā jebkuram citam sabiedrības pārstāvim, ir jābūt pieejamai veselības aprūpei pilnā apmērā. Viņa uzskata, ka speciālistu trūkums ir nopietns jautājums un, ja ieslodzītajiem ir nepieciešama psihologa vai psihiatra palīdzība, tā viņam ir arī jānodrošina.
Piļāne arī stāsta, ka birojs saņem ieslodzīto vēstules, kuros tie stāsta, ka izdarīs pašnāvību vai citādi sevi iespaidos, jo viņus neviens neuzklausa. Tāpat viņa secina, ka psihiatru trūkums nav vienīgais iemesls, kāpēc uzklausīt un ārstēt ieslodzītos ir tik sarežģīti. Neesot arī apmācītu darbinieku, kas ar cilvēkiem sarunātos.
“Darbinieki ir noslogoti, pārslogoti, viņiem nemaz nav laika ar viņu izrunāties un saprast to lietu. Un cietumi ir ārkārtīgi lieli. Iedomājaties, piecus gadus dzīvo ar 30 vai 40 vīriešiem, kuram katram ir sava problēma, katram savs stāsts, kāpēc viņš ir ienācis cietumā. Un te ir tas jautājums, kā mēs varam savlaicīgi konstatēt šo problemātiku, ar ko cilvēks, ieslodzītais, konkrētajā brīdī saskaras, kur viņam ir tā grūtība un palīdzēt,” stāsta Piļāne.
Lielāks speciālistu skaits ir pirmais, kas varētu risināt problēmu. Taču medicīnas darbinieku trūkums nav problēma tikai cietumos, mediķu trūkst visā Latvijā. Darbam cietumā nav arī prestiža, uzskata psihiatru asociācijas vadītājs Tērauds, tāpēc jaunie speciālisti, visticamāk, cietumu neizvēlas par savu nākamo darba vietu. Jānorāda arī, ka likumdošanā nemaz nav noteikts, cik psihiatriem cietumā ir jābūt.
Taču ieslodzīto skaits ar psihiskiem traucējumiem varētu samazināties. Beidzot sāks ārstēt tos, kuriem ir alkohola vai narkotiku atkarība, - jau šogad atvērs Olaines slimnīcas narkoloģijas centru, kurā ik gadu no atkarībām varēs ārstēties ap 200 ieslodzīto.
