Savus bijušos skolotājus, kas tagadējos ģimnāzistus mācījuši iepriekšējās skolās, sākumskolā un pamatskolā, kā stāsta ģimnāzijas direktore Dace Eglīte, skolnieki izraugās paši. Vispirms skolotājiem paldies par uzvarām mācību olimpiādēs, un apsveikumam ne tikai ne tikai ziedi, bet arī pašu skolēnu gatavoti priekšnesumi.
Visvairāk aplausu ar savu atraktīvo dziesmas izpildījumu saņem Dāvids Stiebrs un viņš atzīst, ka šo dziesmu veltījis savai bijušajai skolotājai: „Skolotāja Laila Meluškāne - viņa vienmēr bijusi sirsnīga un atsaucīga, jau no 1.klasītes mani iesaistīja visādās aktivitātēs.”
Pēc kopīgajiem apsveikumiem un koncerta skolnieki un viņu bijušie skolotāji tiekas sarunā pie tējas tases. Un skolotāji uz šo tikšanos ieradušies ne vien no citām Cēsu skolām, bet arī Stalbes, Amatas, Vestienas. Lai tiktos ar savu audzēkni Elzu, skolotāja Eva Keiša ceļu mērojusi pat no Lēdurgas, jo viņa „savām meitenēm jutās kā mamma”, bet meitenēm skolotāja – kā labākā draudzene.
Arī tā ir tradīcija, ka šajā dienā skolotājs saņem skolnieka paša ar roku rakstītu vēstuli. Un šīs vēstules, kā atzīst skolotājas Līga Ābola un Inga Jurgena, nav ne obligātā 1.septembra puķe, ne vienkāršs paldies:
„Tās sirsniņā iekrīt dziļāk. Vēstules mēs glabājam, sakām viņiem, kad būsiet prezidenti, uzņēmēji, aktieri, mēs jums tās atkal parādīsim – mērķiem jābūt augstiem, katrai paaudzei jāiet tālāk, labāk, augstāk par mums.”
Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijā vērtē - lai nu kas, bet šī tradīcija tik ātri nepazudīs. Mīļskolotāju sveikšana ģimnāzijā bija jau četrpadsmito gadu un, kā atzīst paši skolotāji, to neatsver ne kvalitātes rādītāji, ne arī godalgas un pateicības.
