„Šeit mums ir rotaļu telpa, kas ir no gaiteņa viena gala un šeit vēsturiski, kad es mācījos skolā, mums bija ķīmijas kabinets.” Cēsu Pilsētas vidusskolas direktore Aija Sīmane izrāda telpas, kuras skolā šovasar nācās pielāgot pašu mazāko skolas apmeklētāju – bērnudārznieku vajadzībām.
„Doma bija skaidra, ka tas būs sākumskolas korpuss un pirmais stāvs, man bija vairāki varianti, bet, manuprāt, kopā ar kolēģiem atradām ļoti veiksmīgu risinājumu, jo ne katrā bērnudārzā ir tik plašas telpas, kā mēs spējam nodrošināt. Mums ir 24 vietas, un šobrīd mums ir 23 četrus līdz sešus gadus veci bērni,” stāsta Sīmane.
Arī netālu no Cēsīm, Vaives pagasta Līvu sākumskola, kā stāsta novada Izglītības nodaļas metodiķe Dzintra Kozaka, piedzīvojusi līdzīgas pārvērtības, lai varētu uzņemt bērnudārzniekus:
„Mēs šogad februārī Līvu sākumskolā atvērām vienu grupu, un tikko mēs esam atvēruši otru, un mazos bērnus mēs varam uzņemt gan 2016., 2017. gadā dzimušos, un ir viņiem, kur palikt. Šobrīd mēs plānojam tur atvērt vēl trīs grupas.”
Šī skola gan ir ārpus Cēsīm, un tātad vecākiem jādomā par transportu, taču esot ģimenes, kuras tieši šo aspektu, ka bērnudārza grupiņas ir lauku vidē, vērtē kā plusu:
„Tur apkārt ir birzs, tur ir pļava, tur apkārt ir tas, kā pilsētā nav, piemēram, mēs praktizējam tādu praksi, ka bērns var iet Līvu sākumskolas dārziņā, bet viņš paliek rindā un ar 1.septembri dosim vietu pilsētā, tā ir tā kā tāda pagaidu mājvieta. Piemēram, mums sešas ģimenes atteicās. Mēs esam tur tā iedzīvojušies, mums tā tur patīk, mašīnas daudz garām nebraukā, gaiss ir tīrs, zaļi varam dzīvot, un paliekam tur.”
Kāds ir iemesls visai straujajam bērnudārzu rindu pieaugumam? Cēsu Pilsētas vidusskolas direktore Sīmane atzīst, ka ir pieaudzis to bijušo cēsnieku jauno ģimeņu skaits, kas atgriežas gan no ārzemēm, gan no Rīgas:
„Tie ir arī rīdzinieki, kuri atgriežas, dzimuši cēsnieki, apmeklējuši izglītības iestādes Cēsīs un
ir izvēlējušies savai ģimenei kā dzīvesvietu Cēsis tajā brīdī, kad bērnam drīz ir jāsāk mācīties skolā. Tie ir ļoti tālredzīgi vecāki, un viņi domā par savu bērnu drošību. Man liekas, arvien populārāk kļūst vide laukos.”
„It sevišķi, ja pārceļas ģimenes ar maziem bērniem, lai bērns varbūt vēl ne pirmajā, bet otrajā klasē visur var izstaigāt pats, viņš nav jāvadā, viņam ir skola te, ir bērnu interešu centrs, vecāks tepat kaut kur strādā un māja tepat,” tā savukārt vērtē Cēsu novada domes deputāte, Sociālo un veselības jautājumu komitejas priekšsēdētāja Dita Trapenciere. Viņa stāsta, ka Cēsis par savu dzīves vietu izvēlas arī rīdzinieki, kuri paši vai kuru vecāki pat nav bijuši saistīti ar Cēsīm:
„Tas, ko saka rīdzinieki, - vienam vecākam ir jānodarbojas ar bērnu izvadāšanu un vēl pulciņi visi, jā, ko viņi vēl saka, tā interešu izglītība nav tik attīstīta, kā Cēsīs, Cēsīs var ļoti dažādu interešu izglītību dabūt.”
Bet kā tad pašiem mazākajiem ir iejusties skolas vidē, lielā kolektīvā? Cēsu Pilsētas vidusskolas direktore Sīmane vērtē, ka līdz šim nav bijušas problēmas, bet varbūt tas arī bērnudārzniekiem nākotnē ļaus vieglāk iekļauties mācību procesā, kad būs jāsāk skolas gaitas:
„Trīs reizes dienā viņi iet uz lielo skolas ēdnīcu, kas arī ir liels notikums, protams, viņi dodas uz lielo sporta zāli, viņi dodas uz muzikālajām nodarbībām pasākumu zālītē, tā kā viņi ļoti daudz arī saskaras ar skolniekiem gaiteņos. Un bērnudārza grupiņa ir ļoti mīlēta skolā, un pat lielākie žuļiki piestāj un priecājas par tie mazajiem bērniem, kas visi kopā dodas, pārvietojas pa skolu, - jā, es domāju, ka viņiem būs vieglāk.”
Lai turpinātu risināt bērnudārzu rindu problēmu, ar nākamo vasaru Līvu sākumskola, kur skolēnu skaits ir sarucis, pārtaps jau pilnībā par pirmsskolas izglītības iestādi.
