Pavasara pusē Cēsu novada pašvaldības pārstāvji devās uz Angliju, lai tiktos ar tur mītošajiem cēsniekiem, tagad decembrī – uz Īriju. Ja par pirmo vizīti var teikt, ka turienes tautiešu interese nebija pārāk liela, tad otrai jau bija pozitīvāka atsaucība. Un ledus ir iekustējies arī tajā ziņā, ka, lai arī vēl nedaudz, bet ir ģimenes, kas atgriezušās.
„Man nav bijušas tukšās dienas nekad, kaut gan veikaliņam tūlīt būs mēnesis, cerams, ka tā būs vienmēr,” - savā bērnu apģērbu veikaliņā, Cēsu vecpilsētā, Ineta Leimane sagaida smaidoša, jo pašlaik par pircēju trūkumu nevar sūdzēties. Uz Īriju viņa devās tad, kad lielākā daļa no Latvijas - krīzes gados. Ineta stāsta, visu laiku jau ģimeni nav atstājusi doma par atgriešanos un šovasar tas arī īstenojies.
„Sākumā es neteikšu, ka bija viegli. Bija grūti, bet man kaut kā ir noveicies. Varbūt es laimes krekliņā dzimusi, tas ka man pašvaldība ļoti nāca pretim. Arī šo telpu viņi man ieteica,” stāsta Leimane.
Ineta atzīst, viena no problēmām bija latviešu valoda vecākajai meitai, jo, lai arī mājās ģimene centusies runāt latviski, tomēr angliskā vide bija darījusi savu. „Tad, kad mēs atgriezāmies, vecākā meita bija tā, kas runāja visnepareizākajā latviešu valodā, bet mums nāca pretim arī skola, kurā viņa tagad mācās. Skola mums atrada privātskolotāju un no tā, kas bija, viņai nav akcents, viņa ļoti labi lasa, raksta, viņa to valodu apguva no nulles,” norāda Ineta.
Cēsu novada pašvaldībā atzīst, lai veicinātu cilvēku atgriešanos, Latvija nevar konkurēt ar Anglijas vai Īrijas sociālo pabalstu sistēmu. Bet, ja cilvēks ir sapelnījis naudu un te vēlas veidot biznesu, tad šo atbalstu var sniegt - kaut vai ar padomu. Viens no vizītes mērķiem, kā stāsta Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs, gan Anglijā, gan tagad Īrijā bija veidot kontaktus, lai tajā brīdī, kad ir nolemts atgriezties, te nejustos kā pilnīgs svešinieks.
„Uzrunāt, izstāstīt un arī tīri cilvēciski parādīties, lai tajā brīdī, kad cilvēki briest tam… lai viņi zina, pie kā griezties, jo to viņi arī atzīst, ka gadiem ilgi esot prom, viņi zaudē to spēju orientēties, kā kārtot jautājumus. Un mēs tā dzīvu cilvēku formātā parādāmies, - te nu mēs esam un tā mūs var atrast - un tas arī atvieglo ceļu, kā to jautājumu viņš pēc iespējas var ātrāk atrisināt,” nosaka Rozenbergs.
Tiekoties ar bijušajiem cēsniekiem tagad Īrijā, jau vairāk iezīmējas to problēmu vai vēlmju loks, kas ir tiem, kuri vēlētos atgriezties. Viens ir tas, kā secina Rozenbergs - jāmaina likumdošana, lai, cilvēki atgriežoties, varētu pretendēt materiālai palīdzībai.
„Šī brīža likumdošana saka, ka repatriants ir pilsonis, kas devies emigrācijā līdz 1990. gadam. Un savukārt visa sociālā vai mājokļa palīdzība ir orientēta uz tiem, kas ir deklarēti konkrētajā pašvaldībā uz noteiktu laiku,” norāda Rozenbergs. „Piemēram, Cēsu novadā tu vari pretendēt uz sociālo vai mājokļa palīdzību, ja tu esi deklarēts 24 mēnešus. Un tad sanāk apburtais loks, viena daļa cilvēku, kas ir devušies prom, mājokļus ir pārdevuši un viņam nav kur atgriezties. Tāpēc mūsu valsts likumdošanā ir jāmaina definīcija, kas ir repatriants, ka tas nav tikai cilvēks, kas ir devies prom tikai līdz 1990. gadam,” saka Cēsu mērs.
Cēsīs šogad atgriezušās vairākas ģimenes, arī aiz Inetas Leimanes veikaliņa sienas norit remontdarbi un tur tirgotava būs viņas draudzenei, kura arī tagad pārbraukusi.
Ne jau visiem atgriežoties veidojas veiksmes stāsti un ne jau daudzi arī vēlas atgriezties, bet Cēsu pašvaldībā vērtē, ka iesāktais kontaktu veidošanā un arī atbalsta sniegšanā ir jāturpina. Tā nākošvasar būs nometne aizbraucēju bērniem, lai uzlabotu valodas prasmes un iepazītu Cēsu novadu un Latviju.
