Ar skopu paziņojumu, ka notikusi avārija atomreaktorā, trīs dienas pēc pašas traģēdijas pirms 33 gadiem sākās Padomju Savienības vienīgais televīzijas ik vakara ziņu izlaidums. Sprādziens atomelektrostacijas 4. blokā notika drošības pārbaudes laikā. Izgaroja urāns. Uzliesmoja simtiem tonnu grafīta. Radioaktivitāte 200 reižu pārsniedza Hirosimas un Nagasaki bombardēšanu. No trīs kilometrus attālās Pripetas pilsētas cilvēkus evakuēja tikai pēc dienas, bet vēl trīs dienas PSRS klusēja. Tad sekoja pavēle mobilizēt spēkus, lai sāktu seku likvidāciju.
Ivaru Kaladu paņēma no lauka, un viņš devās kā uz kara apmācībām uz 45 dienām. “To neviens nezina, cik dabūja [radiācijas]. Mūsu pulks skaitījās, ka ir izpildījis uzdevumu. Izturēja stiprākie.”
Tā laika Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks civilajā aizsardzībā Ilmārs Bruņenieks apgalvo, ka radiācija Latviju sasniedza vienīgi Kuldīgas pusē.
Černobilieši Ivars Kalada un Jānis Stikāns ar likteņa biedriem pulcējas katru gadu. Un ar katru gadu viņu pulks kļūst mazāks. Pērn Ivars bijis divu “černobiliešu” bērēs. Bet pašiem iekšā spīts – izturēt!